— Tomēr, — pulkvedis turpināja, — šāds pārkāpums ir pienācīgi jāsoda. Sis subjekts jāizslēdz no brīvprātīgo komandas, morāli jāiznīcina. Mums armijā tā jau diezgan šādu inteliģentu! Pulka rakstvedi!
Pulka kancelejas feldfebelis svinīgi iznāca priekšā ar aktiem un zīmuli.
Iestājās klusums it kā tiesas sēdē, kad tiesā kādu slepkavu un tiesas priekšsēdētājs saka: «Uzklausiet spriedumu.»
Taisni tādā balsī paziņoja arī pulkvedis:
— Brīvprātīgo Mareku ieslodzīt uz 21 dienu stingrā karcerī un pēc soda izciešanas nosūtīt uz virtuvi pie kartupeļu tīrīšanas.
Pēc tam pulkvedis nokomandēja brīvprātīgajiem doties atpakaļ. Varēja dzirdēt, kā brīvprātīgie ātri sastājās pa četri un aizsoļoja, pie kam pulkvedis aizrādīja kapteinim Zāgneram, ka komanda neesot precīzi izpildīta un kapteinim nākšoties tiem pēc pusdienas pamācīt pagalmā soļošanu.
— Zemei vajag rībēt, kapteiņa kungs. Jā, vēl kaut kas. Gandrīz būtu aizmirsis. Pasakiet viņiem, ka visai brīvprātīgo komandai uz piecām dienām noliegts atvaļinājums, lai viņi vienmēr atcerētos savu bijušo draugu, šo diedelnieku Mareku.
Bet diedelnieks Mareks stāvēja blakus Sveikam un izskatījās visai apmierināts. Neko labāku viņš nevarēja sagaidīt. Mizot virtuvē kartupeļus, mīcīt ķiļķcnus un sadalīt gaļu ir taču nesalīdzināmi labāk nekā ar pilnām biksēm kliegt ienaidnieka viesuļugunī: «Einzeln abfallen! Bajonett auf!» [72]
Novērsies no kapteiņa Zāgnera, pulkvedis Šrēders apstājās Sveika priekšā un vērīgi aplūkoja viņu. Sveiku šajā mirklī vislabāk raksturoja viņa apaļā, smaidīgā seja ar lielajām ausīm, kas spraucās ārā no dziļi uzvilktās cepures. Viņa bezrūpīgais izskats pauda, ka Sveiks neapzinās nekādu vainu. Viņa acis it kā jautāja: «Lūdzu, ko es esmu nodarījis?» Viņa skatiens taujāja: «Lūdzu, ar ko varu pakalpot?»
Un pulkvedis formu'ēja savus novērojumus jautājumā, ar ko viņš griezās pie puika kancelejas feldfebeļa:
— Plānprātiņš?
Un tad pulkvedis ieraudzīja, ka šās labsirdīgās sejas mute atveras vina priekšā.
— Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, — plānprātiņš, — Sveiks atbildēia feldfebeļa vietā.
Pulkvedis Šrēders pamāja adjutantam un pagāja sānis. Pēc tam viņi pasauca feldfebeli un izskatīja Sveika lietu.
— Ahā, — pulkvedis Šrēders sacīja, — tas taču ir virsleitnanta I.ukaša kalpotājs, kas saskaņā ar virsleitnanta raportu atpalicis no pulka Taborā. Manuprāt, virsnieku kungiem gan vajadzētu pašiem izmācīt savus kalpotājus. Ja jau virsleitnants I.ukaša kungs izvēlējies sev par kalpotāju tādu pirmšķirīgu idiotu, tad lai viņš pats tiek ar to galā. Brīva laika viņam diezgan, jo viņš taču nekur nerādās. Vai kāds viņu kaut reizi redzējis mūsu sabiedrībā? Nu, tāpēc jau es saku! Laika viņam pietiekami, lai viņš varētu izdresēt savu kalpotāju …
Pulkvedis Š'ēders piegāja pie Sveika un, skatīdamies viņa labsirdīgajā sejā, noteica:
— Muļķa lops! Trīs dienas stingrā karcerī un pēc soda izciešanas pieteicieties pie virsleitnanta Lukaša.
Tā Sveiks atkal satikās karcerī ar brīvprātīgo, un virsleit-
nants Lukašs varēja justies ļoti iepriecināts, kad pulkvedis Šrēders atsauca viņu pie sevis un paziņoja:
— Virsleitnanta kungs, kādu nedēļu pēc jūsu ierašanās pulkā jūs man iesniedzāt lūgumu dot jums kalpotāju, jo jūsējais esot noklīdis Taboras stacijā. Tā kā viņš ir atgriezies…
— Pulkveža kungs, — virsleitnants Lukašs lūdzoši ierunājās.
— … tad es nolēmu, — pulkvedis uzsvērti turpināja, — iesēdināt viņu uz trim dienām un tad nosūtīt pie jums . . .
Virsleitnants Lukašs satriekts iztenterēja no pulka kancelejas.
Tās trīs dienas, ko Sveiks pavadīja brīvprātīgā Mareka sabiedrībā, viņam aizritēja ļoti jautri. Katru vakaru viņi abi sarīkoja savā mītnē patriotiskas manifestācijās.
Vakaros vienmēr no karcera skanēja «Dievs, sargi mūsu ķeizaru» un «Princis Eižens, cēlais bruņnieks». Viņi dziedāja ari veselu virkni kareivju dziesmu, un, kad paradijas profoss, tad viņš saņēma apsveikumu:
Lai nāve mūsu profosam
Nenāk tuvumā,
Lai pats velns uz elli to
Dzīvu aizvada!
Ved to vecos mēslu ratos,
Lai pa elles grambām kratās,
Līdz pie lielā katla klāt,
Sāk tam taukus tecināt.
Brīvprātīgais uzzīmēja virs guļvietas profosa ģīmetni un parakstīja vecās dziesmiņas tekstu:
Kad gāju uz Prāgu pēc cīsiņiem, Kāds ēzelis pretī liek teciņiem. Ne ēzelis, profoss tas bija šo reizi, Ja nebūtu izšmaucis, klātos man greizi.
Bet, kamēr viņi tā kaitināja profosu, kā Seviļas arēnā ar sarkanu lakatu kaitina Andaluzijas vērsi, virsleitnants Lukašs ar bailēm gaidīja Sveika ierašanos un ziņojumu, ka viņš atkal stājies pie savu pienākumu pildīšanas.
III
Šveika dēkas kiralihida
91. pulku pārcēla uz Mostu pie Litavas uz Kiralihidu.
Taisni tad, kad Sveikam no karcerī pavadāmajām trim dienām iztrūka tikai trīs stundas, viņu kopā ar brīvprātīgo aizveda uz virssardzi un tad kareivju eskorta pavadībā uz staciju.
— Tas jau sen bija zināms, — brīvprātīgais stāstīja viņam ceļā, — ka mūs pārvietos uz Ungāriju. Tur sastādīs kaujas bataljonus, kareivji apmācīsies šaušanā, izkausies ar ungāriem