[1] Cechu apzīmējums Brukai pie Leitas.
un dosies jautrā garā uz Karpatiem. Uz Budejovici pārcels ungāru garnizonu, un tā notiks rasu sajaukšanās. Pastāv tāda teorija, ka citas tautības jaunavu izvarošana ir vislabākais līdzeklis pret deģenerāciju. To jau darījuši zviedri un spānieši trīsdesmit gadu karā un franči Napoleona laikā, un tagad to darīs ungāri Budejovices apgabalā. Tā nebūs nekāda rupja varmācība. Viss notiks gluži dabiski! Tā būs vienkārša apmaiņa. Čechu kareivis gulēs kopā ar ungāru meiču, nabaga čechu meitēns pieņems klātgulēt ungāru honvedu, un pēc dažiem gadsimtiem antropologiem būs interesants pārsteigums, sastopot Malšas krastos cilvēkus ar izspiestiem vaigu kauliem.
— Pie tādas savstarpējas pārošanās vispār atgadās daudz, kas interesants, — Sveiks piezīmēja. — Prāgā ir kāds viesmīlis Kristiāns, nēģeris. Viņa tēvs bija kaut kāds abesiņu karalis un uzstājās Štvanicē cirkā. Tajā Kristiānā iemīlējās kāda skolotāja, kas rakstīja «L.cidā» 1 dzejoļus par ganiņiem un strautiņiem. Viņa aizgāja tam līdzi uz viesnīcu un, kā svētos rakstos sacīts, piekopa ar viņu apgrēcību, un tad ļoti brīnījās, ka viņai piedzima pilnīgi balts puika. Labi. Bet pēc pāris nedēļām puika sāk kļūt aizvien tumšāks un pēc mēneša bija jau pavisam melns. Pēc pusgada viņš bija tikpat melns kā viņa vectēvs, tas abesiņu karalis. Skolotāja aizgāja ar bērnu uz kādu ādas slimību klīniku, lai viņu tur kaut kā izbalinātu, bet tur viņai atbildēja, ka tā ir īsta melna nēģerāda un tur nekā nevar līdzēt. Viņa pavisam sajuka prātā un sāka žurnālos prasīt padomu, kādus līdzekļus lietot pret nēģeriem, tā ka viņu nācās ievietot Katržinkā[73], bet nēģerēnu nodeva patversmē, kur ar viņu bija diezgan ko noņemties. Vēlāk viņš izmācījās par viesmīli un bieži ieradās izdejoties nakts kafejnīcās. Tagad no viņa ļoti sekmīgi dzimst čechu mulati, kuri nav vairs tik tumši kā viņš. Kāds mediķis, kas bieži apmeklēja «Kausu», paskaidroja mums, ka tas nemaz neesot tik vienkārši. Tāds jauktenis laižot pasaulē atkal citus jaukteņus, ko beidzot vairs nevarot atšķirt no baltajiem, bet tad kādā paaudzē atkal parādoties nēģeris. Iedomājieties tikai tādu traģēdiju! Jūs apprecat kādu jaunkundzi. Viņa, blēdniece, ir pavisam balta, bet pēkšņi ņem un dzemdē jums nēģerēnu, un, ja nu viņa pirms deviņiem mēnešiem jūsu prombūtnē gājusi uz varietē paskatīties atietu sacīkstes, kur uzstājies arī kāds nēģeris, tad, man šķiet, jums gan galva sāktu griezties.
— Gadījums ar jūsu nēģeri Kristiānu, — brīvprātīgais piebilda,— jāaplūko arī no militārā viedokļa. Iedomāsimies, ka šo nēģeri mobilizē. Viņš ir no Pragas, tātad viņš nokļūtu 28. puikā. Bet jūs laikam būsiet dzirdējis, ka šis pulks pārgājis krievu pusē. Kā gan krievi brīnītos, sagūstījuši nēģeri Kristiānu! Krievu laikraksti noteikti rakstītu, ka Austrija dzen karā arī savu neesošo koloniju karaspēku un jau ķērusies pie nēģeru rezervēm.
— Es tomēr esmu dzirdējis, — Sveiks ierunājās, — ka Austrijai esot kolonijas kaut kur ziemeļos. Kaut kada ķeizara Franča Jozefa zeme.
— Lai nu paliek, puikas! — kāds no eskorta kareivjiem teica. — Šajos laikos nav droši runāt par visādām ķeizara Franča Jozeia zemēm. Nejauciet nevienu vārdā, tas būs labāk.
— Nu, tad paskatieties kartē, — brīvprātīgais viņu pārtrauca, — ka patiešām ir tāda mūsu visžēlīgā Ķeizara un imperatora Franča Jozefa zeme. Pēc statistikas dai-iem, tur viss ir viens vienīgs ledus, ko izved ar Pragas saldētavām piederošiem ledlaužiem. Šo ledus industriju ārkārtīgi ciena un augsti vērtē ari ārzemēs, jo tas ir ienesīgs, kaut arī riskants pasākums. Vislielākās briesmas draudot, ledu pārvedot pār polāro loku. Vai jūs to varat iedomāties?
Kareivis norūca kaut ko nesaprotamu, bet kapralis, kas pavadīja eskortu., pienāca tuvāk un sāka klausīties turpmākajos brīvprātīgā skaidrojumos, kurš svarīgi turpināja:
— Šī Austrijas vienīgā kolonija var apgādāt ar ledu visu Eiropu un ir ievērojams tautsaimniecisks faktors. Kolonizācijā gan norit palēnām, jo kolonisti vai nu nerodas, vai, tur ieradušies, nosalst. Tomēr ir cerības, ka, ietekmējot turienes klimatiskos apstākļus, par ko ļoti interesējas tirdzniecības un ārlietu ministrijas, izdosies pilnīgi izmantot milzīgo ledus kalniem segto platību. Uzceļot vairākas viesnīcas, cer pievilkt veselu masu turistu. Protams, turistu dēļ vajadzēs ierīkot ceļus un takas starp ledus blāķiem un uzkrāsot uz ledus kalniem turistu zīmes. Vienīgais šķērslis ir eskimosi, kas padara vietējo orgānu darbu gandrīz neiespējamu.
— Šie slaisti negrib mācīties vācu valodu, — brīvprātīgais turpināja, kamēr kapralis ieinteresēts klausījās. Viņš bija aktīvā dienesta kareivis, agrāk strādājis par algādzi, aprobežots un rupjš cilvēks. Viņš kāri uztvēra visu, kas viņam likās papildinām zināšanas; viņa ideāls bija palikt virsdienestā.
— Izglītības ministrija, kapraļa kungs, uzcēla viņu vajadzībām skolu, nerēķinoties ar lielajiem izdevumiem un cilvēku upuriem, jo nosala pieci architekti…
— Bet mūrnieki izglābās, — Sveiks pārtrauca, — viņi sildījās pie savām pīpēm.
— Visi gan ne, — brīvprātīgais pārlaboja. — Diviem gadījās liksta: viņi aizmirsa ievilkt dūmus, pīpes apdzisa, un viņus pašus nācās apglabāt ledū. Bet galu galā skolu tomēr uzcēla no ledus un dzelzsbetona, kas kopā rada ļoti izturīgu masu, tomēr eskimosi 110 ledū iesalušo tirdzniecības kuģu koka daļām sakūra tai visapkārt milzu sārtus un panāca savu. Ledus, uz kā bija uzcelta skola, izkusa, un tā iegāzās jūrā ar visu pārzini un valdības pārstāvi, kam otrā dienā vajadzēja piedalīties skolas svinīgajā atklāšanā. Varēja tikai dzirdēt, ka valdības pārstāvis, būdams jau līdz kaklam ūdenī, iesaucās: «Gott, strafe England!» [74] tagad uz turieni sūtīs karaspēku, lai nodibinātu pie eskimosiem kārtību. Skaidrs, ka ar viņiem būs grūta karošana. Visvairāk posta mūsu karaspēkam nodarīs dresētie ledus lāči.