— Tā tik vēl trūka! — kapralis gudri piezīmēja. — It kā vēl nepietiktu visādu izgudrojumu karošanai. Piemēram, gāzmaskas noindēšanai ar gāzi. Uzvelc tādu galvā, un tu esi noindēts. Mums to izskaidroja apakšvirsnieku skolā.
— Viņi jūs tikai biedējuši, — Sveiks sacīja, — bet kareivis nedrīkst ne no kā bīties. Pat ja viņš kaujas laikā iegāžas atejā, viņam tikai jāaplaizās un jācīnās tālāk. Un pie indīgām gāzēm jau katrs pieradis kazarmās, kad deva kroņa maizi un zirņu viru. Bet krievi esot ko izgudrojuši pret tiem, kam augstākas dienesta pakāpes.
— Tā ir kāda sevišķa elektriskā strāva, — brīvprātīgais steidzās papildināt. — Tā savienojas ar zvaigznītēm uz apkakles, un tās eksplodē, jo pagatavotas no celuloida. Tā būs atkal jauna katastrofa.
Kaut gan kapralim priekškara dzīvē bija darīšanas tikai ar vēršiem, viņš galu galā tomēr saprata, ka viņu izjoko, tāpēc pameta viņus un aizgāja patruļas priekšgalā.
Viņi tuvojās stacijai, kur Budejovices iedzīvotāji sarīkoja
savam pulkam izvadīšanu. Tai nebija oficiālā rakstura, tomēr laukums stacijas priekšā bija pilns ļaužu, kuri gaidīja ierodamies kareivjus.
Sveika uzmanību piesaistīja rindās stāvošā publika. Kā tas vienmēr bijis, tā notika arī šoreiz: godīgie kareivji nāca nopakaļ, bet pa priekšu soļoja nosodītie. Pēc tam godīgos kareivjus sabāza lopu vāģos, bet Sveiku ar brīvprātīgo iesēdināja atsevišķā arestantu vagonā, ko militārā vilciena sastāvā piekabina staba vagonam. Šādā arestantu vagonā vietu ir pārpārēm.
Sveiks nevarēja noturēties, neuzsaucis publikai: «Naz- dar!» 1 — un nepavicinājis cepuri. Tas visus tā suģestēja, ka pūlis skaļi atkārtoja: «Nazdar!» Šis sauciens plūda tālāk un sasniedza staciju, kur jau bija dzirdamas balsis: «Nāk, nāk!»
Sardzes priekšnieks, kapralis, bija galīgi nelaimīgs un uzbrēca Sveikam, lai tas turot muti. Tomēr apsveikuma kliedzieni pieņēmās plašumā kā lavīna. Žandarmi spieda pūli atpakaļ un lauza sardzei ceļu, bet ļaudis joprojām kliedza: «Nazdar!» — un māja ar platmalēm un cepurēm.
Tā bija īsta manifestācijā. No viesnīcas logiem stacijai pretī dāmas māja ar kabatas lakatiņiem un kliedza: «Heil!» 2 Šo saucienu uztvēra arī publikā, bet kādam entuziastam, kas izmantoja gadījumu, lai uzsauktu: «Nicder mit den Ser- ben!» 3 — paspēra kāju priekšā tā, ka viņš pakrita, un prasmīgi radītajā burzmā drusku pamīcīja viņu.
Un it kā elektriska dzirksts viscaur izskrēja sauciens: «Nāk, nāk!»
Un viņi nāca, pie kam Sveiks, soļodams starp durkļiem, laipni māja publikai ar roku, bet brīvprātīgais svinīgi turēja roku pie cepures.
Tā viņi iegāja stacijā un devās pie vilciena, kas bija jau gatavs atiešanai; strēlnieku pulka kapela, kuras kapelmeistaru biia galīgi samulsinājusi negaidītā manifestācijā, tik tikko nesāka spēlēt himnu. Par laimi īstā brīdī parādījās 7. jātnieku divīzijas vecākais feldkurats Lacina savā melnajā, cietajā katliņā un ķērās pie kārtības nodibināšanas.
Viņa ierašanās vēsture bija ļoti vienkārša. Šis nepiepildāmais rīma un žūpa, ko ar šausmām pieminēja visos virsnieku
1 Lai dzīvo! (Čech.)
2 Lai dzīvo! (Vāc.)
337
3 Nost serbus! (Vāc.)
22 - 708
klubos, bija tikko vakar ieradies Budejovicē un it kā nejauši nokļuvis mazajā banketā, ko rīkoja aizbraucējam pulkam. Viņš tur ēda un dzēra par desmitiem, un, būdams vēl cik necik skaidrā prātā, devās uz virsnieku virtuvi, lai izspiestu no pavāriem šo to no pārpalikuma. Viņš iztukšoja bļodas ar mērcēm un knedlikiem, plēsa kā meža kaķis gaļu no kauliem un beidzot atrada virtuvē rumu, ko tā sadzērās, ka sāka žagoties. Tad viņš devās atpakaļ uz atvadīšanās banketu, kur joprojām pārsteidza visus ar savu prasmi dzert. Šinī nozarē viņam bija bagātīgi piedzīvojumi, un 7. jātnieku divīzijas virsniekiem vienmēr nācās samaksāt viņa tēriņu. No rīta viņš pēkšņi iedomājās, ka viņam jāgādā par kārtību, pulkam aizbraucot, un tāpēc viņš mētājās gar publikas rindām un uzvedās stacijā tā, ka virsnieki, kas kārtoja pulka aizbraukšanu, slēpās no viņa stacijas priekšnieka kancelejā.
Tā gadījās, ka viņš īstā brīdī parādījās uz perona un izrāva kapelmeistaram taktszizli, kad tas jau gribēja diriģēt himnu.
— Stāt! — viņš uzsauca. — Vēl ne, gaidiet, kamēr es došu signālu. Pagaidām — brīvi! Es tūliņ atgriezīšos.
Viņš iegāja stacijā un metās pakaļ eskortam, ko apturēja ar skaļu «stāt».
— Uz kurieni? — viņš stingri uzrunāja kaprali, kas nesaprata, kā rīkoties šādā situācijā.
Sveiks labsirdīgi atbildēja viņa vietā:
— Mūs ved uz Mostu, un, ja gribat, virsfeldkurata kungs, jūs varat braukt mums līdzi.
- Braukšu arī, — paters Lacina paziņoja un, pagriezies pret eskortu, noprasīja: — Kas saka, ka es nevaru braukt? Uz priekšu! Marš!
Kad vecākais feldkurats nokļuva arestantu vagonā, viņš izlaidās uz sola, bet labsirdīgais Sveiks novilka savu mēteli un palika viņam zem galvas, pie kam brīvprātīgais klusu piezīmēja kapralim par lielām šausmām:
— Feldkurati jāapkalpo.
Paters Lacina, omulīgi izstiepies uz sola, sāka stāstīt:
— Ragū ar sēnēm, kungi, ir jo garšīgāks, ja tajā vairāk sēņu, bet sēnes vispirms jāizsautē kopā ar sīpoliem, tad jāpieliek lauru lapas un sīpoli . . .