— Sīpolus jūs atļāvāties jau sākumā pielikt, — brīvprātīgais aizrādīja. Kapralis uzmeta tam izmisušu skatienu, jo viņš
pateru Lacinu, kaut ari piedzērušu, tomēr uzskatīja par savu priekšniecību.
Kapraļa stāvoklis tiešām bija neapskaužams.
— Nekas, — piezīmēja Sveiks, — virsfeldkurata kungam tomēr taisnība. Jo vairāk sīpolu, jo labāk. Pakomeržicē dzīvoja kāds aldaris, kas pat pie alus lika sīpolus, jo tie vairojot -lāpes. Sīpoli vispār ir ļoti derīga manta. Ar ceptiem sīpoliem ārstē pat tulznas . . .
Paters Lacina tikmēr pusbalsī runāja, it kā laizdamies miegā:
— Visam pamatā ir garšvielas. Vispirms — kādas garšvielas lieto un tad — kādā daudzumā. Nekad nedrīkst pārmērīgi pārpiparot, pārpaprikot.. .
Viņš runāja aizvien gausāk un klusāk.
— Pārnagliņot, pārcitronot, pāringverot, pārmuska . . .
Viņš nepabeidza un aizmiga, šad un tad krākšanas starpbrīžos iesvilpdamies caur degunu.
Kapralis nenolaida no viņa acu, kamēr sargkareivji savos solos klusu sasmējās.
— Tas tik drīz nemodīsies, — Sveiks pēc brīža konstatēja,,
— tas ir galīgi pilnā.
— Vienalga, — Sveiks turpināja, kad kapralis viņam bailīgi meta ar roku, lai viņš klusētu. — Te nekas nav grozāms, viņš piedzēries pēc visiem likumiem. Viņam ir kapteiņa dienesta pakāpe. Katram no šiem feldkuratiem, augstākam vai zemākam, ir tāds dieva dots talants, ka viņš pie katras izdevības pierijas un pietempjas līdz acīm. Es pats esmu kalpojis pie feldkurata Kaca, un tas bija gatavs sev matus no galvas nodzert. Tas, ko šis te dara, ir tīrais nieks pret to, ko izstrādāja Kacs. Mēs nodzērām kopā ar viņu svētā vakarēdiena trauku un būtu nodzēruši arī pašu dievu to kungu, ja kāds mums būtu pret viņu ko aizdevis.
Sveiks piegāja pie patera Lacinas, pagrieza viņu pret sienu un lietpratīgi noteica:
— Viņš krāks līdz pašai Mostai.
Sveiks atgriezās savā vietā. Nelaimīgais kapralis pavadīja viņu ar izmisuma pilnu skatienu un vilcinādamies ierunājās:
— Varbūt vajadzētu viņu pieteikt.
— Par to labāk nedomājiet! —• brīvprātīgais atsaucās.
— Jūs taču esat sardzes priekšnieks, un jūs nedrīkstat atkāpties no mums ne soli. Pēc reglamenta jums nav tiesības sūtīt ari kādu no sardzes ar ziņojumu, kamēr jums nav atvietotāja. Kā redzat, stāvoklis nav vieglais. Izšaut gaisā, lai pievērstu uzmanību un kāds ierastos, ari nedrīkst, jo nekas sevišķs nav noticis. No otras puses, priekšrakstos sacīts, ka arestantu vagonā bez arestantiem un sardzes nedrīkst atrasties neviena sveša persona. Nepiederošām personām ieeja pilnīgi aizliegta. Noslēpt sava pārkāpuma pēdas, izmetot feldkuratu neuzkrītošā veidā 110 ejoša vilciena, jūs arī nevarat, jo te ir liecinieki, kas redzēja, ka jūs viņu ielaidāt vagonā, kur viņam nepienākas atrasties. Tas nozīmē drošu pazemināšanu dienesta pakāpē, kapraja kungs.
Kapralis apmulsis taisnojās, ka viņš neesot feldkuratu laidis vagonā, bet tas pats iekāpis un ka feldkurats tomēr esot priekšniecība.
— Šajā vagonā jūs esat vienīgā priekšniecība, — brīvprā-* tīga.is noteikti apgalvoja, un Sveiks papildināja:
— Pat ja viņa majestate kungs un ķeizars gribētu te iekāpt, jūs viņu nedrīkstat ielaist. Tas ir tāpat kā sardzē, kad pie kāda jaunkareivja pienāk dežurvirsnieks un saka, lai viņš aizejot pēc papirosiem, un viņš vēl apjautājas, kādu šķirni atnest. Par tādiem jokiem draud cietoksnis.
Kapralis nedroši iebilda, ka taisni Sveiks esot pirmais teicis feldkuratam, ka tas varot braukt kopā ar viņiem.
— Es to varu atļauties, kapraļa kungs, — Sveiks atbildēja, — jo es esmu plānprātiņš, bet no jums to neviens gan negaidīja.
— Vai jūs jau sen esat aktivā dienestā? — brīvprātīgais iejautājās it kā starp citu.
— Trešais gads. Drīz mani paaugstinās par seržantu.
— Tam var pārvilkt krustu, — brīvprātīgais ciniski noteica. — Kā jau sacīju, drīzāk gaidāma pazemināšana.
— Viss viens pīpis, — Sveiks atsaucās, — vai nu tu krīti kā apakšvirsnieks, vai kā vienkāršs kareivis. Tiesa gan, degradētos iedala pirmajās rindās.
Feldkurats sakustējās.
— Krāc, — Sveiks paziņoja, kad bija pārliecinājies, ka ar feldkuratu viss pienācīgā kārtībā. — Droši vien sapņo par ko ēdamu. Es tikai baidos, ka viņš kaut ko neizstrādā. Mans feldkurats Kacs vienmēr ko tādu izdarīja pa miegam, kad bija piedzēries. Reiz viņš . ..
Un Sveiks sāka tik pamatīgi un interesanti attēlot savas
dēkas ar feldkuratu Oto Kacu, ka viņi nemaz nepamanīja vilciena atiešanu. Tikai skaļa rēkšana paka]ējos vagonos pārtrauca Sveika stāstu. 12. rota, kur bija tikai vācieši no Krum- lovas un Kašparkalniem, auroja:
Warm ich kuram, warm ich kumra, Wann ich wieda, wieda kumm! [75]
Kādā citā vagonā brēca kāda izmisusi sirds, Budejovicei attālinoties:
Und du, mein Schatz, bleibst hier.
Holarjo, holarjo, holo! [76]
Tā bija tik šaušalīga bļaustīšanās un rēkšana, ka biedriem vajadzēja viņu atraut nost no vaļējām lopu vagona durvīm.
— Es tikai brīnos, — brīvprātīgais griezās pie kapraļa, — ka pie mums vēl nav ieradusies kontrole. Pēc priekšrakstiem jums vajadzēja mūs tūliņ stacijā pieteikt vilciena komandantam, nevis noņemties ar visādiem piedzērušiem feld- kuratiem.
Nelaimīgais kapralis stūrgalvīgi klusēja un raudzījās pretim skrejošos telegrāfā stabos.
— Ja tā padomā, ka mēs nekur neesam pieteikti, — brīvprātīgais ar ļaunu viltību turpināja, — un ka tuvākā stacijā pie mums noteikti ieradīsies komandants, tad manas karavīra asinis sāk vārīties. Vadā mūs kā tādus . . .
— Čigānus, — Sveiks pārtrauca, — vai blandoņas. Man tā vien liekas, ka mums jābaidās no dienas gaismas un ka mēs nedrīkstam pat nekur pieteikties, lai mūs neiesēdinātu.
— Bez tam, — brīvprātīgais no jauna uztvēra, — uz 1879. gada 21. novembra rīkojuma pamata, arestētus karavīrus pārvadājot vilcienā, jāievēro šādi noteikumi: vispirms, arestantu vagonam jābūt aizrestotam. Tas ir skaidrs kā diena un šeit arī izpildīts pēc priekšrakstiem. Mēs atrodamies aiz simtprocentīgām restēm. Tas būtu kārtībā. Otrkārt: pēc papildinātā 1879. gada 21. novembra ķ. un ķ. rīkojuma katrā arestantu vagonā jābūt atejai. Ja tādas nav, tad vagonā jāatrodas segtam traukam arestantu un sardzes lielo un mazo vajadzību nokārtošanai. Šajā gadījumā nemaz nevar runāt par arestantu vagonu, kurā varētu būt ateja. Mēs vienkārši atrodamies atsevišķā kupejā, nošķirti no visas pasaules. Un tā kā šeit nav attiecīgā trauka . . .