— Jūs varat izdarīt visu pa logu, — nomocītais kapralis iebilda.
— Jūs aizmirstat, ka arestants nedrīkst iet pie loga, — Sveiks pamācīja.
— Un, treškārt, — brīvprātīgais turpināja, — vagonā jābūt traukam ar dzeramo ūdeni. Par to jūs neesat parūpējies. Pie reizes: vai jums ir zināms, kurā stacijā izsniegs uzturu? Nav? Es jau tā domāju, ka jūs nebūsiet par to painformējies . . .
— Kā redzat, kapraļa kungs, arestantus pārvadāt nav joks, — Sveiks rezumēja. — Par mums ir jārūpējas, mēs neesam parastie kareivji, kas paši gādā par sevi. Mums viss jāpienes klāt, jo tā noteic visādi rīkojumi un paragrafi, kuri visiem jāizpilda, jo citādi nebūtu nekādas kārtības. Arestēts cilvēks ir kā bērns šūpulī, tā mēdza teikt kāds pazīstams klaidonis. Par viņu jāgādā, lai viņš nesasaldējas, lai neuztraucas, lai ir mierā ar savu likteni, un jāskatās, lai viņam, nabadziņam, nenodara pārestību.
— Starp citu, — Sveiks pēc brītiņa atkal ierunājās, draudzīgi raudzīdamies uz kaprali, — kad būs vienpadsmit, tad esiet tik laipns un pasakiet man to.
Kapralis jautājoši pavērās viņā.
— Jūs, kapraļa kungs, laikam gribētu jautāt, kāpēc man jāzina, kad būs vienpadsmit. Pēc pulksten vienpadsmitiem mana vieta ir lopu vagonā, — Sveiks uzsvērti sacīja un svinīgā balsī turpināja: — Saskaņā ar pulka komandiera pavēli mani nosodīja ar trim dienām aresta. Es sāku izciest savu sodu pulksten vienpadsmitos dienā, un šodien pulksten vienpadsmitos mani vajag atbrīvot. Nevienu kareivi nedrīkst turēt ieslodzījumā ilgāk par noteikto laiku, jo kara lietās jābūt disciplīnai un kārtībai, kapraļa kungs.
Satriektais kapralis ilgi nevarēja attapties no šā sitiena. Beidzot viņš iebilda, ka neesot saņēmis nekādus papīrus.
— Mīļais kapraļa kungs, — brīvprātīgais atsaucās, — papīri paši neierodas pie sardzes priekšnieka. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad sardzes priekšniekam pašam jāiet pēc papīriem. Padomājiet, kāds tagad radies stāvoklis! Skaidrs, ka jūs nedrīkstat aizturēt cilvēku, kas jāatbrīvo. No otras puses, pēc pastāvošajiem noteikumiem nevienu nedrīkst izlaist no
arestantu vagona. Tiešām nezinu, kā jūs izkļūsiet no tik sarežģīta stāvokļa. Jo tālāk, jo ļaunāk. Patlaban ir pusvienpadsmit.
Brīvprātīgais iebāza pulksteni atpakaļ kabatā.
— Mani ļoti interesē, kapraļa kungs, ko jūs darīsiet pēc pusstundas.
— Pēc pusstundas man jābūt lopu vagonā, — Sveiks sapņaini atkārtoja, kamēr galīgi satriektais un iznīcinātais kapralis mēģināja viņu pierunāt:
— Ja jums nav iebildumu, tad man šķiet, ka te taču daudz ērtāk nekā lopu vagonā. Es domāju . . .
Viņu pārtrauca feldkurats, kas pa miegam iebrēcās:
— Vairāk mērces!
— Guli vien, — Sveiks labsirdīgi noteica., pabāzdams viņam zem galvas nokārušos mēteļa stūri, — un sapņo par labu izēšanos!
Bet brīvprātīgais sāka dziedāt:
Laiks tev dusēt iet, Vēri acis ciet,
Dieviņš blakus gulsies pupās, Eņģelīši mī]i šūpos, Veri acis ciet!
Izmisuma pārņemtais kapralis vairs ne uz ko nereaģēja. Viņš truli raudzījās logā un ļāva dezorganizacijai vagonā pilnu vaļu.
Pie starpsienas sargkareivji spēlēja «aizdošanu», un uz viņu sēžamvietām krita smagas un spēcīgas pļaukas. Kad kapralis paskatījās uz to pusi, viņā izaicinoši vērās kāda kājnieka di- bengals. Kapralis nopūtās un pagriezās atkal pret logu.
Brīvprātīgais uz brīdi iegrima domās un tad uzrunāja kaprali:
— Vai zināt žurnālu «Dzīvnieku Pasaule»?
— Šo žurnālu, — kapralis atbildēja priecīgs, ka saruna novirzās uz citu pusi, — pasūtīja mūsu ciema traktiernieks, jo viņš ļoti mīlēja Angoras kazas, bet viņam tās visas nobeidzās. Tad viņš griezās pie žurnālā pēc padoma.
— Mīļais draugs, — brīvprātīgais sacīja, — mans stāsts, kas tūlīt sekos, jums ārkārtīgi skaidri parādīs, ka katru darbu gaida atmaksa. Es esmu pārliecināts, kungi, ka arī jūs pārtrauksiet savu spēli, jo tas, ko es jums pastāstīšu, būs visai interesants kaut vai tāpēc vien, ka daudzus specifiskus apzīmējumus jūs pat nesapratīsiet. Es jums izstāstīšu gadījumu ar šo «Dzīvnieku Pasauli», lai mēs aizmirstu mūsu ikdienišķās rūpes un raizes.
Kā es patiesībā kļuvu par šā tik ļoti interesantā žurnālā redaktoru, tas man ilgu laiku palika neatminama mīkla, līdz beidzot es secināju, ka tas ar mani noticis apziņas aptumšošanās brīdī, kurā esmu ļāvies pierunāties aiz draudzības pret savu veco paziņu Hajeku, kas līdz tam bija šo žurnālu godīgi rediģējis, bet tad iemīlējies izdevēja meitā. Šis izdevējs, vārdā Fukss, bija viņu uz pēdām padzinis ar noteikumu, lai Hajeks sameklē viņam kārtīgu redaktoru. Kā redzat, toreiz bija diezgan dīvainas dienesta attiecības.
Zurnala izdevējs, kad mans draugs Hajeks mūs iepazīstināja, saņēma mani visai laipni, jautāja, vai man vispār ir kāda jēga par dzīvniekiem, un bija ļoti apmierināts ar manu atbildi, ka esmu vienmēr mīlējis dzīvniekus, jo redzu tajos pārejas stadiju uz cilvēku, un vienmēr cienījis viņu tieksmes un vēlēšanās no dzīvnieku aizsardzības viedokļa. Neviens dzīvnieks, pirms tas nav apēsts, nevēlas neko citu kā tikai to, lai viņu nokauj, ja iespējams, bez sāpēm.