Karpa jau no pašas dzimšanas pārliecināta, ka ir ļoti neglīti, ja virēja uzšķērž viņai dzīvai vēderu. Pret paradumu apgriezt vistām kaklus uzstājas dzīvnieku aizsardzības biedrība, pieprasot, lai mājputnus kautu iepraktizējušies cilvēki. Ceptu grunduļu sarāvušies ķermeņi liecina par to, ka viņi mirdami protestējuši pret Podolā pastāvošo paražu cept viņus dzīvus margarinā. Tītari. . .
Te viņš mani pārtrauca, jautādams, vai es pārzinot putnkopību, suņu audzēšanu, truškopību, biškopību, dzīvnieku valsts īpatnības, vai pratīšot izgriezt no citiem žurnāliem uzņēmumus reproducēšanai, pārtulkot no ārzemju žurnāliem speciālus rakstus par dzīvniekiem, atrast ko noderīgu Brēmā, uzrakstīt ievadrakstus, smeļoties vielu no dzīvnieku valsts un pielāgojot to katoļu svētkiem, laika maiņām, sacīkstēm, medībām, policijas suņu audzēšanai, nacionaliem un baznīcas svētkiem, vārdu sakot, vai pratīšot aptvert situāciju un izteikt savas domas īsā, saturīgā ievadrakstā.
Atbildēju, ka esmu jau bieži pārdomājis jautājumu par tāda žurnālā kā «Dzīvnieku Pasaule» vadīšanu un pilnīgi spēju aizpildīt visas tā nodaļas un apakšnodaļas, jo minētos tematus pārzinu. Centīšos pacelt žurnālu nebijušos augstumos, reorganizējot to tiklab formas, kā ari satura ziņā. Gribu ievest jaunas nodaļas, piemēram, «Dzīvnieku jautrais stūrītis», «Dzīvnieki par dzīvniekiem», turklāt paturot prātā pašreizējo politisko situāciju; gribu sniegt lasītājiem pārsteigumu pēc pārsteiguma, lai viņi nemaz nedabū attapties, lasīdami dažādu dzīvnieku aprakstus. Nodaļa «Diena dzīvnieku valstī» jāaizstāj ar «Jaunu programu mājlopu jautājuma atrisināšanā» un «Ragulopu kustību».
Viņš mani atkal pārtrauca, teikdams, ka pagaidām pilnīgi pietiekot un, ja es veikšot kaut pusi no solītā, tad viņš man iedāvāšot pāri pundurbaložu, kuri pēdējā Berlines putnkopības izstādē dabūjuši pirmo godalgu un kuru īpašniekam piešķirta zelta medaļa par priekšzīmīgu sugu krustojumu.
Jāteic, ka es tiešām centos realizēt žurnālā savu programu, cik vien to atļāva manas spējas, un turklāt pat secināju, ka mani raksti pārsniedz manas spējas. Tā kā es gribēju iepazīstināt publiku ar kaut ko pavisam jaunu, tad es sāku izdomāt dzīvniekus. Es vadījos no tā principa, ka, piemēram, ziloni, tīģeri, lauvu, mērkaķi, kurmi, zirgu, sivēnu utt. visi «Dzīvnieku Pasaules» lasītāji jau sen pazīst un ka viņiem jāsniedz jauni atklājumi šinī nozarē, tāpēc es izgudroju skābjvēderi valzivi. Šī jaunā valzivju suga bija delfīna lielumā, izvad- kanalā tai bija sevišķs ar skudrskābi pildīts pūslis, no kā mana valzivs ar troksni izšļāca uz mazajām zivtiņām, ko gatavojās aprīt, apdullinošu nāvējošu skābi, kuru vēlāk kāds angļu zinātnieks — neatceros, kādu vārdu es viņam devu — nosauca par valzivs skābi. Valzivs trānu visi zināja, bet jaunā skābe ieinteresēja dažus lasītājus, un tie apvaicājās, kāda firma pagatavojot šo skābi. Vispār man jāsaka, ka «Dzīvnieku Pasaules» lasītāji bija visai ziņkārīgi ļaudis.
Drīz pēc «skābjvēderes valzivs» es atklāju veselu virkni citu dzīvnieku. Nosaukšu no tiem tikai «slīpēto labdabi», zīdītāju no ķenguru sugas, «ēdamo vērsi», mūsu govs ciltstēvu, un «sēpijas infuzoriju», ko es pieskaitīju klejotājām žurkām.
Ar katru dienu radās jauni dzīvnieki. Es pats biju pārsteigts par saviem panākumiem šinī nozarē. Nekad nebūtu domājis, ka kādreiz vajadzēs tādos apmēros palielināt dzīvnieku skaitu un ka Brēms savā «Dzīvnieku valstī» atstājis neievērotus tik daudzus dzīvniekus. Vai Brēms un visi viņa sekotāji kaut ko zināja par manu Islandes sikspārni, tā saucamo «aizjūras sikspārni», vai arī par manu māju kaķi no Kilimandžaro kalna virsotnes ar nosaukumu «briežu pačueha, negantā»? Vai dabas pētniekiem bija līdz tam kāda jēga. par «inženiera Kūna blusu», ko es atradu dzintarā un kas bija pilnīgi akla, jo bija mitinājusies tikpat akla aizvēsturiskā kurmja ādā, bet pēdējais, kā es rakstīju, bija. mantojis savu aklumu no savas ciltsmātes pārošanās ar kādu aklu «alu proteju» no Postojenas grotes, kas tajos laikos sniegusies līdz tagadējam Baltijas okeanam?
Šis īstenībā neievērojamais gadījums izraisīja lielu polemiku starp laikrakstiem «Čas» un «Čech» jo pēdējais kādā no saviem feļetoniem citēja manu rakstu par manu jaunatklāto blusu, piezīmēdams: «Dievs labi dar' ko darīdams.» «Čas» turpretim no tīri reālistiskā viedokļa satrieca drupās ir manu blusu, ir cienījamo «Cech», un no tā laika mana jaunu būtņu atklājēja un izgudrotāja zvaigzne sāka dzist. «Dzīvnieku Pasaules» abonenti kļuva nemierīgi.
Šā nemiera iemesls bija daži mani raksti par biškopību un putnkopību; tajos es attīstīju jaunas teorijas, kas radīja veselu paniku, jo pēc dažiem maniem gluži vienkāršiem padomiem pazīstamo biškopi Pazureku ķēra trieka un biškopība Šumavā un Krkonošu kalnu apvidū sāka iznīkt. Mājputnus piemeklēja mēris, un tie visi nobeidzās. Abonenti rakstīja draudu vēstules un uzteica abonementu.
Es pievērsos brīvā dabā dzīvojošiem putniem un vēl tagad atceros, kāds piedzīvojums man bija ar laikraksta «Sclsky Ob- zor» [77] redaktoru, klcrikaļu deputātu, direktoru Jozefu M. Kadl- čaku.
Es izgriezu no angļu žurnālā «Country Life» 2 . kāda lazdu krūmā sēdoša putna attēlu. Šo putnu es nosaucu par riekst- rozi, tāpat kā es gluži loģiski būtu nosaucis kadiķu krūmā sēdošu putnu par kadiķrozi vai vismaz kadiķrozieni.
Un, re, kas notika. Kadlčaka kungs uzbruka man atklātā vēstulē, ka šis putns esot sīlis, nevis kaut kāds riekstrozis, un vāciski to saucot «Eichelhāher».