Es atbildēju ar vēstuli, kurā izklāstīju visas savas teorijas par riekstrozi, iepīdams tur visādus apvainojumus un izdomātus citātus no Brēma. Deputāts Kadlčaks savukārt atbildēja ar laikrakstā «Selsky Obzor» ievietotu ievadrakstu.
Mans šefs Fuksa kungs sēdēja kā parasti kafejnīcā un lasīja provinces laikrakstus, jo pēdējā laikā viņš tur bieži meklēja atsauksmes par maniem aizrautīgajiem rakstiem «Dzīvnieku Pasaulē») kad es ierados, viņš man norādīja uz «Selsky Obzor», kas atradās uz galda, un, vērdamies manī ar sērīgu skatienu, kas pēdējā laikā pie viņa bija parasts, lūdza lasīt skaļi.
Es skaļi izlasīju visas kafejnīcas publikas priekšā:
«Godājamā redakcija!
Esmu jau aizrādījis, ka jūsu žurnāls ievieš neparastu un nepamatotu terminoloģiju, nerūpējas par čeclīu valodas tīrību, izdomā visādus dzīvniekus. Kā piemēru jau minēju, ka jūsu redaktors vecā parastā apzīmējuma «sīlis» vietā
1 «Lauku Apskats». * «Lauku Dzīve».
saka lielot «riekstrozis», kaut gan pat vācu valoda šis vārds «Eichelhāher» nozīmē «sīli».»
— Sīlis, — izmisis nopūtās žurnālā izdevējs. Es mierīgi lasīju tālāk:
«Pēc tam es saņēmu no «Dzīvnieku Pasaules» redaktora neiedomājami rupju, personisku aizskārumu un nepieklājību pilnu vēstuli, kur mani nosauc par nosodāmu nejēgu un ragulopu, pret ko enerģiski protestēju. Tā neatbild pieklājīgi cilvēki uz lietišķi zinātniskiem iebildumiem. Es labprāt gribētu zināt, kurš no mums ir lielāks ragulops. Varbūt taisnība, ka man nevajadzēja aizrādījumus rakstīt uz atklātnēm, bet nosūtīt slēgtā vēstulē, tomēr, būdams aizņemts darbā, es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību, bet tagad, pēc tik zemiska uzbrukuma, es gribu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoru pienaglot pie kauna staba.
Jūsu redaktora kungs ļoti maldās, domādams, ka es esmu neaptēsts muļķis, kam nav jēgas par to, kā sauc vienu vai otru putnu. Es jau gadiem ilgi nodarbojos ar ornitoloģiju, smeļot savas zināšanas ne tikai no grāmatām, bet no dabas, un man būros ir vairāk putnu, nekā jūsu redaktors, šis Pragas traktieru un krogu iemītnieks, redzējis visā savā mūžā.
Protams, tas nav tik svarīgi, tomēr jūsu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoram nekaitētu iepriekš pārliecināties, ko viņš nosauc par muļķi, iekams atļaujas uzrakstīt tādas bezkaunības, kuras varētu pagadīties acīs lasītājiem Moravijā, Fridlandē un Mistekā, kur pirms šā raksta jūsu žurnalam arī bija abonenti.
Protams, šeit nav domāts personīgi polemizēt ar šo prātā vājo tipu, bet jautājums jāizšķir būtībā, tāpēc no jauna atkārtoju, ka ir pilnīgi nepieļaujami izdomāt jaunus nesaprotamus nosaukumus, ja mums ir vispār pazīstams un ieviesies nosaukums «sīlis».»
— Tātad sīlis, — mans šefs izrunāja vēl vairāk izmisušā balsī.
Es lasīju mierīgi tālāk, neļaudamies traucēties:
«Ja nespeciālists un pļēgurs ķeras pie nepiemērota uzdevuma, tad tā ir nekaunība no viņa puses. Kurš kādreiz saucis sīli par riekstrozi? Grāmatā «Mūsu putni» 148. Ipp.
ir ari latiņu apzīmējums — Garrulus glandarius B. A. Tātad šis putns ir sīlis.
Jūsu žurnālā redaktoram būs jāatzīst, ka es pazīstu putnus labāk nekā kaut kurš nespeciafisis. Riekstroz.i Dr. Bai- jers nosauc «Nuciiraga carycatcctes B.», pie kam «B» nebūt nenozīmē, kā to apgalvo jūsu redaktors, pirmo burtu no vārda «bulduris». Čechu ornitologi vispār pazīst tikai parastos sījus, nevis visādus riekstrožus, ko izgudrojis tas kungs, kam, pēc viņa paša teorijas, ir ļoti piemērots pirmais burts «B». Tas ir neveikls personīgs uzbrukums no viņa puses, kas stāvokli nemaina.
Silis paliks sīlis, kaut arī «Dzīvnieku Pasaules» redaktors no dusmām ap… Tas tikai lieks pierādījums, cik vieglprātīgi un aplami cilvēks var rakstīt, kaut arī viņš nebūtu tik rupjā kārtā atsaucies uz Brēmu. Šis aprobežotais subjekts raksta, ka sīlis, pēc Brēma, piederot pie krokodiļu sugas, kaut gan viņa minētajā 452. lpp. runa ir par sirmo čaksti (Lanius minor L).
Tālāk šis nejēga, lai neteiktu vairāk, atkal atsaukdamies uz Brēmu, apgalvo, ka sīlis piederot piecpadsmitajai kraukļ- veidīgo putnu dzimtai, kaut gan Brēms pašus kraukļus pieskaita septiņpadsmitajai dzimtai, kurai tiešām pieder kraukji un kovārņi, bet šis rupjais radījums pat mani nosaucis par kovārni (colaeus) no žagatu cilts, par zilo vārnu no tukšu salmu kūlēju apakšdzimtas, kaut gan minētajā lappusē ir runa tikai par meža sīļiem un raibajām žagatām.»
— Meža sīļi, — nopūtās izdevējs, taustīdams savu galvu. — Dodiet, es lasīšu tālāk!
Es sabijos, jo viņa balss skanēja gluži aizsmakusi, kad viņš lasīja:
«Kolibri jeb turku zīlītes arī čechu valodā būs kolibri, tāpat kā pelēkais strazds — pelēkais strazds (Turdus pilaris).»
— Pelēko strazdu vajadzētu saukt par kadiķu strazdu vai strazdeni, šefa kungs, — es iebildu, — jo viņš pārtiek no kadiķu ogām.
Fuksa kungs uzsvieda laikrakstu uz galda un pats palīda zem biljarda, aizsmacis atkārtojot pēdējos izlasītos vārdus:
— Turdus, kolibri.
— Nav nekādu siļu, — viņš sāka kliegt zem biljarda galda,
— riekstrozis kož, kungi!
Beidzot viņu izvilka no pagaldes, un pēc trim dienām viņš nomira savas ģimenes klēpī ar smadzeņu iekaisumu.
Viņa pēdējie vārdi pēdējā skaidras apziņas mirklī bija šādi:
— Man nav svarīgas personīgās intereses, bet sabiedrības labums. No šā viedokļa noklausieties manu lēmumu, kas ir tik objektīvs, cik … — te viņam aptrūka elpas.
Brīvprātīgais apklusa un tad kodīgi piemetināja, paskatīdamies uz kaprali:
— Ar to es tikai gribēju sacīt, ka katrs kādreiz nokļūst nelāgā situācijā un kļūdās.
Kapralis no visa saprata tikai to, ka viņš kaut kur ir kļūdījies, tāpēc atkal aizgriezās pie loga un turpināja drūmi raudzīties pretim skrejošajā ainā.
Sargkareivji truli noraudzījās viens otrā, Sveikā stāsts modināja lielāku interesi.