— Ja jūs, Šveik, neprotat neko jautrāku pastāstīt, tad labāk turiet muti! — kadets novaidējās, kuru visai maz iepriecināja rotas raitnieka tēlotās patīkamās perspektivas.
Bet Šveiks, piebāzis pīpi, pateica: — Padevīgi lūdzu atļauju smēķēt! — un, ievilcis krietnu dūmu, labsirdīgi turpināja:
— Ziniet, kadeta kungs, ja tas gadījumā būtu triperis, tad es jums, padevīgi ziņoju, labāk novēlētu sifilisu; jūs, kadeta kungs, neesat pārāk liels muļķis, un ar to jūs taisītu karjeru. No sifilisa rodas smadzeņu atmiekšķēšanās, paralizē vai kā viņu tur sauc; tā ir gandrīz katram ģenerālim. Jūs, kadeta kungs, vēl esat jauns un ar to varētu drīz vien ietikt ģenerāļos. Kas tas būtu par prieku jūsu tētiņam un mammiņai! Bet, lai dabūtu šo paralizi, tad jums, kadeta kungs, ļoti rūpīgi jāārstējas. Pie mums Više- hradā bija kāds viesmīlis, kas bija dabūjis sifilisu no istabenes, bet viņš negribēja nevienam uzticēties, baidījās no ārstiem kā no uguns, un stāstīja, ka tie sievišķi, kas ārstējot ar zāļu tējām, zinot vairāk nekā abas medicinas fakultates, vācu un čechu, kopā. Un patiešām, padevīgi ziņoju, starp vienkāršiem ļaudīm gadās daudzi, kas prot ārstēt visādas kaites un zina tādas slimības, kādas ārsti nav pat dzirdējuši. Kad es biju nometnē pie Melnās baznīcas, tad tur, kadeta kungs, mēdza nākt kāda vecene, Medržicka vārdā. Viņa apstaigāja barakas un tirgojās ar bulkām un kafiju; bulka maksāja divi un kafija trīs kreiceri. Nu jau viņa būs mirusi, — dievs, mielo viņas dvēseli! — bet kafiju, neliete, gan pārdeva traki draņķīgu, — viņa to varīja no ozolu zīlēm un cigoriņiem. Nu, un šai Medržickai, kadeta kungs, bija arī zāļu tējas, un viņa prata apturēt delamo. Vai esat kādreiz dzirdējis par tādu kaiti, kadeta kungs? Zināms, ka neesat, es arī ne, bet tai pusē, ja meiča kļūst bāla, tad veči sāk bēdāties, ka viņai piemeties delamais, un skrien pie vecās Medržickas. Un tolaik, kadeta kungs, kad mēs tur bijām nometnē, daudzas meičas kļuva stipri vien bālas. Vecene tad liek meičai nomesties ceļos un skaitīt: «Sveicināta!» — bet pati skatās, vai meiča sāks trīcēt; ja trīc, tad tas pats delamais vien ir. Bet tolaik, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, meičas vēl trīcēja, jo viņas lūdza dievu no visas sirds un nebija vēl iemācījušās rakstīt zem jaunavas Marijas attēla: «Jaunava, kas tu ieņēmi bez grēka, dod, ka es grēkotu bez ieņemšanas.» Tad vecene izmērīja meiču ar svētītā ūdenī mērcētu diegu, apvilka ap meiču loku ar krītu, noslaucīja to ar plūkša zaru un izsaucās-: «Jumprava Marija, viņai ir delamais! Dievs, stāvi klāt, ļaunais, bēdz prom!» Mēs tur bijām apmetušies pie kāda podnieka, tam bija varen skaista meita, un kāds mūsu pulka, seržants mēdza iet ar viņu ogot. Pēc tam meiča pēkšņi kļuva pavisam bāla, un vecā Medržicka atnāca appūst viņai delamo. Vēlāk, kad mēs jau visu bijām paguvuši aizmirst, mūsu seržants saņēma no meičas vēstuli, ka viņa esot dzemdējusi dvīņus un lai nu viņš tos pievācot. Un viņas tēvs vēl bija pierakstījis: «Seržanta kungs, izpildiet savu pienākumu, ja jau esat mūsu meitu samaitājis! Es jau zināju, ka tas delamais viņai no jums un jūs abi kopā esat to pieaukstējuši.» Vai jums, kadeta kungs, nav jau apnicis klausīties tādus garus stāstus?
— Šveik, jūs taču esat dzīva chronika, — atteica ieinteresētais kadets. — Bet jūs aizmirsāt pateikt, kas notika ar to viesmīli.
— Ar to viesmīli no Višchradas? — Šveiks priecīgs atvaicāja, jo kadets pirmo reizi klausījās viņā, nerunājot pretī, nelamājoties un nezobojoties. — Nekas; viņu ārstēja vecais Ludviks no Smichovas cirka, tas viņam pirka drogu preču veikalā par trim kreiceriem cinka pūderi, ko kaisīt uz augoņiem. Nu, un pēc tam viesmīlim miesa sāka krist nost no kauliem, un viņš pakārās Chuchlā pie baznīcas. Viņam nekas cits neatlika, jo viņš l3ija vienkāršs civilists un neviens viņu neceltu par ģenerāli, kaut viņam būtu piecas tādas paralizēs un nezin kā saputrotas smadzenes. Bet ziniet, kadeta kungs, tagad tādu slimību ir daudz, un kareivji, kas nesaprot ar savu muļķa pauri, cik jauki mirt par kungu un ķeizaru, cenšas tās tīšām sagādāt. Tāds zeperis, kāpjot vagonā, nesauc vis: «Ardievu, Praga!» — bet zviedz: «Uz redzi pēc nedēļas! Man jau biļete atceļam kabatā! Nopirku par trim kronām «Napoleonā»!»
— Mierā! — Sveiks pēkšņi iebrēcās, sasitot papēžus kopā.
Durvis parādījās kapteinis Zāgners un doktors Šteins; doktors lika kadetam izģērbties un sāka viņu izmeklēt, piebāzis galvu Bīgleram cieši klāt, jo bija tuvredzīgs. Sveiks ziņkāri sekoja mediciniskās izmeklēšanas gaitai.
— Nieki vien ir, — ārsts beidzot noteica, — parastais pūšļa aizcietējums; jūs, kadet, būsiet par daudz sadzēries degvīnu. Atsūtiet kādu pie manis pēc pulveriem, rīt viss būs kārtībā. Nu, sveiki, man daudz darba. — Un viņš izsteidzās, kapteiņa pavadīts.
— Padevīgi ziņoju, es aizskriešu pēc tiem pulveriem, Sveiks piedāvājās, — bet man gan ļoti žēl, ka jums tikai pūšļa aizcietējums un ka neesat dabūjis sifilisu, tad jūs drīz kļūtu par ģenerāli un iepriecinātu savus sirmos, gādīgos vecākus. Redziet, kadeta kungs . ..
Viņš nepaguva pabeigt: kadeta zābaks ķēra viņu taisni sejā, atsizdamies pret degunu, ka dzirkstis vien pašķīda gar acīm, un notriepdams vaigu ar zābakziedi. Kadets jau stāvēja kājās, it kā viņam nekad nekas nebūtu sāpējis, un auroja, pastiepis roku uz durvju pusi:
— Marš! Marš! Tu ragulops, tu jūras cūka, ko tu iedrošinies? Jēzus Marija, es tevi, nelieti, nodošu kara tiesai, lai tevi nošauj!
Kad Sveiks nonāca lejā, brīvprātīgais Mareks apvaicājās, ko viņš tur augšā darījis un pie kā atsaukusi ārstu. Sveiks, spļaudīdams kabatas lakatā un raudzīdamies saplēstā spogulītī, tīrīja zābakziedes traipu nost no kreisā vaiga un nevainīgi atbildēja: