— Kadets Bīglera kungs nekādi nevarēja ūdeni nolaist; es biju augšā un kopu viņu. Ļoti sirsnīgi un interesanti izrunājāmies.
— Re, kāda laime! — Mareks izsaucās. — Viņš man taisni vajadzīgs, lai nomirtu varoņa nāvē, nevis vārtītos pa slimnīcām. Es viņam likšu izdarīt tādus brīnumus, ka viņš dabūs bronzas medaļu «Fiir Tapferkeit.»[60], mazo sudraba, lielo sudraba, mazo zelta un lielo zelta medaļu, atzinības rakstu un pāvesta svētību. Es viņam likšu uzspert gaisā ienaidnieka pulvera noliktavu, sūtīšu aizdedzināt Petrogradu, atļaušu vienam pašam saņemt gūstā krievu ģenerālštābu. Viņš izdarīs mūsu pulka vēsturē tādus varoņdarbus, ka pēc kara viņam, šim kadetam Bīgleram, dziedās «Te Deum Iaudamus».
Sveiks uzmanīgi noklausījās 1111 piezīmēja:
— Tad nu gan jūs sarakstīsiet veselu kaudzi aplamību.
Viņš izvilka paciņu kroņa tabakas, nometās ceļos pie sola un sāka sasmalcināt tabaku, dziedādams:
Brno «Pie zilās nūdeles»,
holari, holaho,
Dejo divas Trūdeles,
holari, holadrila! Svētdien es tur ierados,
holari, holaho,
Un ar vienu ielaidos,
holari, holadrila!
Pilnu taksi galdā liku,
holari, holaho. Visu nakti priekos tiku,
holari, holadrila! Pirmdien es jau slimnīcā,
holari, holaho, Ūdensvads vairs nestrādā,
holari, holadrila! Dakterkungs man gudri jautā,
holari, holaho, Kur tad tāda kaite rauta,
holari, holadrila! Brno «Pie zilās nūdeles»,
holari, holaho.
Iedzīvojos šoreiz es,
holari, holadrila!
Čechoslovakijas militarzinātņu institūts pašlaik vāc kopā visas pasaules kara laikā radušās kareivju dziesmas un izteicienus. Ar šo nododu tā rīcībā dažas krietnā kareivja Sveika dziesmas un parunas bez atlīdzības.
IV
PA IENAIDNIEKA PEDAM
Katrā profesijā uzkrājas pieredze, kas ļauj precizi nosacīt nākamos notikumus. Veci aitu gani labāk noteiks rītdienas laiku nekā Petršinas meteoroloģiskais birojs; Pulvertorņa apkaimes meičas no pirmā acu uzmetiena zinās, vai vērts lūgt papirosu nopietna izskata kungam, kas nakti apbrīno Lauksaimniecības bankas celtni; ārsti jau iepriekš pateiks, ka jums būs dilonis un ka tas jūs drīz vien ievedis kapā, ja jums nebūs naudas, un Prāgas policijas pārvaldē ir pat kāds inspektors, kas skaidri zina, .ka, līdzko nopratināmais lūdz glāzi ūdens, tad viņš ir gatavs atzīties.
Tāpēc, kad 91. pulka kaujas bataljona kareivji Zoltaņecā saņēma pavēli rakt jaunas, lielas atejas, vecie, rūdītie zēni svinīgi paziņoja:
— Puikas, tas nav par tukšu: rīt, visvēlākais parīt mēs jau būsim projām; tagad lieta ir nopietna.
Neviens visā pasaulē nav spējīgs izskaidrot šo dīvaino sakarību starp atejām un Austrijas armiju, taču tāda pastāvēja tikpat, kā starp saules plankumiem un vulkānu darbības pastiprināšanos. Kamēr karaspēks uzturējās ciemā, neviens nedomāja par to, kur tas nokārto savas neatliekamās vajadzības, bet, līdzko pienāca pavēle doties projām, tā kareivjus tūliņ izrīkoja ar lāpstām un cirvjiem taisīt ērtas, plašas atejas. Likās, it kā aizejošās karaspēka daļas baidītos, ka tikai jaunpienācējas tās neaprunātu.
Zoltaņecā kareivji raka atejas līdz vakaram, bet rīta agrumā jau taurēja trauksmi; pulka štābā bija atbraukuši divi ģenerālštābā virsnieki dubļiem notašķītā automobilī, un kareivji ierindā stāvēdami, saņēma viņus ar ironiskām piezīmēm:
— Velns viņus būtu parāvis! Tiklīdz šie slaisti muzikantu cepurēs kur parādās, tad tik skaties — tūliņ uzbrukumā vai kaujā! Dievs vien zina, kāpēc tie krievi ir tik stulbi, ka bēg. It kā mums būtu kāds labums dzīties viņiem pakaļ!
Sākums bija ievadīts: rotu nostādīja pakalnā, vezumnieki piebrauca klāt un izdalīja mantas. Divi simti patronu, pustreša klaipa maizes piecas dienas uz priekšu, divas kārbas konservu, riekšava sausiņu un paciņa kafijas. Tā bija krava nelielam zilonim, nevis cilvēkam, kuram dienā jānostaigā četrdesmit kilometru. Bet tāda bija austriešu karošanas sistēma, jo neviens nezināja, kad nāksies laisties lapās vai kur pārgājienā noklīdis vezumnieki.
Kareivji, klusām nopūzdamies, krāva maizi un konservus mugursomās, bet patronas mantu maisā un patronsomās. Sveiks rotas aizmugurē skaidroja Balunam:
— Nu, tagad sāks mūs trenkāt. Tu, negudrais, tikai neiedomājies, ka šī porcija dota vienai dienai — tā ir veselai nedēļai. Virtuvi tu ātrāk neredzēsi, kamēr nebūsim satriekusi un izklīdinājuši ienaidnieku, tad tikai būs atpūta un izsniegs uzturu. Varbūt dos arī rumu.
— Svētā Klokotas dievmāte! — Baluns nogaudās. — Nu mana pēdējā stundiņa klāt! Es zinu, ka apēdīšu to visu, iekām kapteiņa kungs būs uzsaucis «marš»!
— Neesi ēzelis, —* Sveiks svinīgi noteica, — atceries savu zvērestu un padomā par karavīra godu! Časlavā, 12. zemessargu pulkā, bija kareivis Stareks, tāds lādzīgs, nelaimīgs lopiņš; viņš bija plānprātiņš. Kad viņu iesauca un viņš nokļuva kapraļa Endlera grupā, tad kapralis viņam teica: «Jus esat tik stulbs, ka nav nemaz iespējams tik stulbam būt. Brīnos, ka tas ārsts, kas jūs apskatīja, varēja būt tik stulbs, ka nepamanīja, cik stulbs jūs esat.» Šis Stareks bija taisni tāds pats negausis kā tu. Kad izsniedza maizi, viņš paņēma to gultā zem segas un koda no klaipa bez kādas griešanas; ap pusnakti viņam nebija vairs ne garoziņas. No viņa visu nakti nāca tāda smaka, ka viņa kaimiņi jau agri no rīta skrēja pie ārsta, un tas viņiem parakstīja gultas režimu kā saindētiem. Vēlāk atklāja, kas par vainu, un Stareku nakti dzina ārā; tad viņš gulēja bēniņos, lai viņu neuzietu. Viņš zaudēja visu cieņu savu biedru acīs, neviens neraudzījās uz viņu kā uz kareivi, bet kapteinis dzina pat projām no apmācību laukuma, lai kaut kur ielienot un nerādoties acīs. Pēc tam viņu nācās sūtīt uz mājām, jo 12. un 21. pulka kareivji bija sākuši vākt viņam kroņa maizi, tas iekļuva avīzēs, tāpēc viņu atlaida no karadienesta. Toreiz pie mums, Budejovicē, pārcēla no Čas- lavas kādu feldfebeli, un tas šo gadījumu vienmēr minēja kā biedinošu piemēru tam, kas notiek, ja kareivis nemāk savaldīt savas zemās tieksmes un kaislības. Šito feldfebeli bija pārcēluši pie mums par sodu, jo viņš bija palaidis nagus Časlavas noliktavā un nesis sazagto kādai viesmīlei; ar to viņam bijuši sakari, un viņš tai nopircis zīda kleitu.