Pēc virsnieku kungu apspriedes sākās slavenais gājiens pa Galicijas purviem un smiltīm; šinī pārgājienā cilvēkiem siksnas noberza piecus līdz asinīm, nesamie nobrāza gurnus vai līdz kauliem, bet kājās bija tulznas baloža olas lielumā. Trīs dienas viņi tā gāja caur nodedzinātiem ciemiem un gulēja klajā laukā; kareivji iemiga, tikko paspējuši sasliet šautenes piramidā. Cilvēki bija nodzīti kā lopi, viņi pat nerunāja; veltīgi viens otrs mēģināja rītos uzsākt dziesmu, pajokot, pazoboties, — katrs mēģinājums uzlabot omu palika bez sekmēm. Patronas sviest projām neļāva, trīs reizes dienā tās pārbaudīja, tāpēc kareivji meta projām veļu un maizi. Trešās dienas vakarā, kad bataljons apmetās zemas jaunaudzes malā, tas līdzinājās kroplu un klibiķu baram. Līdz vēlai naktij apmetnē cits pēc cita vilkās iekšā atpa- licēji un krita zemē kā pagales. Rītausmā tos, kas bija paspējuši mazliet atpūsties, pamodināja kanonade. Pa labi un pa kreisi dunēja lielgabali: «Bum, bum, bum!»
Šie nemitīgie grāvieni pamodināja ari Sveiku. Pulciņš kareivju zīlēja, kur un kas šauj.
— Tur šauj mūsējie!
— Nu nē, krievi; vai tad tu nedzirdi, ka pavisam cita skaņa?
— Nu, tad tie ir vācieši.
— Tas nav tālu. Sasodīts, vai tiešām jau šodien nokļūsim ugunī?
Virsleitnants Lukašs bija pavadījis nelāgu nakti, jo viņam bija noberztas kājas un gurni smeldza no sēdēšanas seglos. Kad Sveiks pienāca pie strauta, kas tecēja pa pļavu pāris soļu no mežiņa, viņš ieraudzīja virsleitnantu, kas sēdēja izģērbies straut- malā un aplaistījās ar ūdeni. Sveiks salutēja:
— Padevīgi ziņoju, atļaujos novēlēt jums labu rītu, obrlajtnanta kungs. Vai kafija šorīt būs? Vai virtuve ieradīsies?
— Labrīt, Sveik! — Lukašs familiari atbildēja. — Nu, puis, ko tu par to teiksi, ka šodien varbūt jau vajadzēs iet kaujā? Skaidri gan es to nezinu un, vai virtuves ieradīsies, to arī ne. Varbūt šodien būs, atpūta, bet noteikti nekas nav zināms. Vai jūs zināt, Sveik, kas šai karā visinteresantākais? Ka neviens nekā nezina; visi kļuvuši par Sokrātiem. Vai jūs zināt, Sveik, kas bija Sokrāts? Kāds grieķu gudrais, un gudrs viņš bija tāpēc, ka mēdza sacīt: «Es zinu, ka es nekā nezinu.» Kā jūs jūtaties pēc šā pārgājiena, Sveik?
— Padevīgi ziņoju, es pilnīgi paļaujos uz dievu, ka viņš dos man spēku panest mūsu kunga un ķeizara labad ij labu, ij sliktu, — Sveiks pazemīgi sacīja. — Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jums tanī blašķē nav kāds nieks sļivovicas? Es nejūtos labi, esmu tāds kā saguris.
— Pielūko, Sveik, tikai vienu malku, neizdzer man visu! — Lukašs atgādināja, redzot, ka Sveika roka jau stiepjas pēc pudeles.
— Es tikai mazdrusciņ, lai man nebūtu nelāga garša mutē! Kas par brangu dzērienu! Padevīgi pateicos, — Sveiks noklak- šķināja mēli un noslaucīja muti ar delnu. Tad viņš nosēdās otrā krastā un ar interesi aplūkoja virsleitnanta muskuļainās kājas un spalvainos gurnus.
— Jums gan, obrlajtnanta kungs, ir skaista, tīra miesa kā sievietei; kas jums par smalku, gludu ādu! Pie mums reiz «Zvanā» nāca uz ballītēm kāda Maržena Mrazeka, un tā arī bija tāda glīti balta. Viņai ļoti patika puiši, un nakti, kad šie viņu vadīja līdz Brževnovai pa klajumu, viņa bi ja tīri pielaidīga, tikai neļāva nevienam glāstīt ceļgalus vai vēl augstāk. Puiši reiz bija sarunājuši pavadīt viņu barā, lai noskaidrotu, kāpēc viņa taisni to neļauj darīt. Un tad izrādījās, ka viņai tāda āda kā noplūktai zosij, tikpat grumbuļaina. Goda vārds, obrlajtnanta kungs, viņai bija tāds dibens kā rīve.
— Vai tu ari toreiz tur piedalījies? — Lukašs vaicāja, vilkdams kājās apakšbikses. — Cik meiču tu esi samaitājis, Šveik?
— Es, obrlajtnanta kungs, vienmēr biju dikti godīgs, bet man bija kāds draugs, tas man to pastāstīja. Sitas mans draugs bija liels meitu mednieks; par visiem skuķiem, ar ko viņam bija darīšanas, viņam bija sava grāmatvedība gluži kā fabrikantam Sichtam, kas izsniedz sīktirgotājiem ziepes uz kredita. Viņš nēsāja kabatā kalendaru un katru dienu pierakstīja to meiču, ar ko bija pavadījis vakaru kopā, un cik tas maksājis, un kur tas noticis. Uz jaungadu viņš uzņēma inventāru, sastādīja bilanci un saveda kārtībā statistiku. Viņš kalpoja bankā un to visu labi prata. Viņš mums bieži stāstīja: «Vislētākās ir mājkalpotājas, jo ar tām var aiziet uz Ķeizarmežu vai svētdien izbraukt uz Zati- šiem, ārpus pilsētas; šuvējas jau par divdesmit procentiem dārgākas, jo tās grib apmeklēt kino. Vēl par desmit procentiem dārgākas ir kantoristes, modistes un guvernantes, — tās jāved uz teātri un tām jāizmaksā vakariņas; nākamās ir meičas no teatra un baleta, — tām jāpērk kleitas, tās jāved uz restorānu, toties tām pašām savs dzīvoklis. Kabatai, protams, nākas daudz ciest, taču tas viss vēl izturams, bet, ja tu, cilvēks, iepazīsies ar smalku aprindu meiču, kura nekā nestrādā, tad tu esi pazudis un tev atliek tikai apzagt banku. Šitāda smalka jaunkundzīte grib kino, teātri, vakariņas, puķes, izbraucienus, drēbes, visu ko, tikai uz Ķeizarmežu ne, viņai patīk kārtīga viesnīca.» Šim manam draugam bija tāda pieredze, ka viņš jau iepriekš zināja, ko vislabāk ēd gaišmates, ko tumšmates, kas pa prātam tievām un kas apaļām, kas jārunā ar Marženkām, kas ar Toničkām un Andulām. Viņš bija. visu izmēģinājis.