— Tad viņam bija sava metode, zinātniskas novērošanas metode, — piezīmēja virsleitnants, kuru Sveika stāsts bija ieinteresējis, paverot jaunas perspektīvas un papildinot zināšanas. Bet Sveiks lūdzoši pavērās sļivovicas blašķē un, sapratis, ka Lukašs necels iebildumus vēl pret vienu malciņu, iedzēra to un apmierināts turpināja:
— Par tām metodēm es arī varētu ko pastāstīt. Smichovā dzīvoja tirgotājs Vorličeks, un tam bija sava metode, kā pieņemt kalpotājus. Kad viņš meklēja komiju, tad ievietoja avīzē «Na- rodni Politika» sludinājumu: «Lieltirgotājs Prāgā meklē jaunu, godīgu, centīgu komiju, ko tik daudz neinteresē atalgojums kā laipna apiešanās. Tam jāzina vācu valoda, jāprot grauzdēt kafiju un sālīt gurķus.» Kad nu tāds kalpotājs lūdza laipni pieņemt viņu, solīdamies būt godīgs un visādā veidā centīgs, tad Vorli- čeka kungs atsauca viņu uz veikalu un sacīja: «Apejiet, mīļais, apkārt letei!» Komijs uzmanīgi apgāja tai apkārt, un Vorličeka kungs atdeva viņam pieteikumu un apliecību: «Jūs man nederat, mīļais, jūs pārāk lēni kustaties.» Tā viņš ilgi nomeklējās komiju, kamēr sadzina tādu, kas apmetās ap leti kā zebiekste. Principālām acis iemirdzējās. «Jūs man patīkat, es jūs pieņemu, tikai ziniet, mīļais, reiz man bija komijs, kas dzēra tinti, bet es to tūliņ nomanīju, jo no tintes lūpas kļūst melnas. To es saku, lai jūs neiedomātos mani apzagt, jo es to nomanīšu, tāpat kā to tintes dzeršanu. Man ir sava metode, es šai ziņā esmu speciālists.» Nu, tā viņš nodeva šā komija pārziņā savu filiāli Koširžā, jo komijs bija viņam ļoti iepaticies. Bet komijs uz ziemsvētkiem pārdeva visas preces un aizlaidās uz Itāliju ar kādu meiču no Kuceras. Tā jūs redzat, obrlajtnanta kungs, ka uz katru metodi nevar vis palaisties; dažkārt pat ar vislabāko metodi var iekulties sprukās. Bet paskat, obrlajtnanta kungs, kur Baluns jūs meklē, laikam būs izvārījis jums kafiju.
Sveiks soļoja virsleitnantam blakus kā labs draugs. Kad viņi nonāca pie kareivju pulciņa, kur Baluns patiešām pasniedza Lukašam krūzīti kafijas, Sveiks salutēja:
— Padevīgi ziņoju, ka novēlu obrlajtnanta kungam labu mielastu, — uz ko Lukašs nošļupstēja pār krūzītes malu:
— Pateicos tev!
Paklau, Šveik, — brīvprātīgais Mareks pēc brītiņa ievaicājās, — kopš kura laika obrlajtnanta kungs uzrunā jūs ar «tu»?
Sveiks vaļsirdīgi pavērās runātājā:
— Viņš gribēja, lai es ari viņu uzrunāju ar «tu»; mēs tur pie strauta nupat kā sadzērām tubrālības ar sļivovicu. Viņš ir goda vīrs un saka tūliņ kareivim «tu», līdzko padzird lielgabalus šaujam; kad dzirdēsim šautenes, tad arī pulkveža kungs teiks mums «tu». Tā jau tas karā parasts: kad virsniekiem klājas greizi, tad viņi sāk uzskatīt kareivjus par saviem brāļiem.
Visapkārt dega desmitiem sārtu: simtos katliņu mutuļoja ūdens, kurā konservētā kafija pārvērtās biezā, melnā, smirdošā, salkanā šķidrumā; slapjā malka čūkstēja, negribēja degt, un kareivji pūta uguni pilniem vaigiem, hdz viņiem acis sāka dūmos asarot. Nezin no kurienes gadījās kapteinis Zāgners un apstiprināja, ka šodien kareivjiem patiešām atpūta; šo ziņu uzņēma ar lielu prieku. Vēl vairāk omu uzlaboja vēsts, ka drīzumā ieradīšoties karalauka virtuves. Šis brīnums notika pusdienas laikā; virtuves atveda jau gatavu viru, ko tūliņ izsniedza. Vira bija ciešama, un Sveiks ne mazumu nobrīnījās, kad kāds kareivis sacīja:
— Ja šādu viru izsniegtu restorānos, tad ēdienu kartē varētu rakstīt latīniski: «vira a.qua fontānā» vai vēl īsāk — HaO.
Sveiks uzmeklēja mantzini Vaneku un atkārtoja viņam kareivja vārdus. Vaneks apskaitās:
— Tas, kas tā sacījis, ir pārāk izlepis; man taču jātaupa, es nevaru izsniegt visu, kas pienākas. Turklāt pavāriem, šitiem ierāvējiem, mutes kustējās visu ce]u. Tas, ko tas aplamnieks teica, ir ūdens latinisks nosaukums un ķīmisks apzīmējums. Ko gan tāds smurgulis nesāks atjauties! Liec aiz auss, Šveik, ka šodien izsniegs vīnu!
Vīna, šokolādes un citu gardumu izsniegšana bija kļuvusi par tādu austriešu armijas īpatnību, ko kareivji vienprātīgi apzīmēja par ieraušanu. Vīnu izsniedza pa spainim uz rotu; pirmais pie spaiņa pienāca feldfebelis un piesmēla pilnu katliņu, viņa piemēram sekoja mantzinis, tad sanāca pavāri un virsnieku kalpotāji, un katrs smēla, cik varēja. Atlikumu vajadzēja izdalīt veselai rotai. Parasti tas norisinājās tā: kad kapralis atnāca pie sava vada un uzsauca: «Izdalīt vīnu!» — tad kareivji pameta acis uz pāris karotēm sarkanīga šķidruma viņa katliņā un desmit vīru vienbalsīgi atsaucās: «Izdzeriet to pats, kapraja kungs, visiem tur nav ko ūsas mērcēt.» Tāpēc Vaneks, kas bija gribējis Sveiku pārsteigt, sagaidīja no viņa tikai šādu vienkāršu reakciju:
— Tas ir blefs, virsnieki paši iztemps visu un mums tik dos paostīt, lai mēs neteiktu, ka nesaņemam visu to, kas mums pienākas. Kad mūsējie atkāpās no Krasnika, tad tur bija kāds kareivis, skolotājs, neatceros tikai, kādā pulkā; tas bija apturējis korpusa komandieri un paziņojis tam, ka viņiem pulkā jau nedēļu neesot ne uztura, ne maizes, kaut gan tas viņiem pienākoties. Ģenerālis tikai paplikšķinājis viņam pa plecu: «Nu jā, jā, das ist gut, das ist sehr gut; tiesības jums ir, tikai maizes nav. Tas tokš ir skaidrs, nicht \vahr?»[61] vēlāk šis skolotājs nokļuva Prāgā trakonamā, tur viņš esot skraidījis pa istabu un daudzinājis: «Dodiet cilvēkiem to, kas viņiem pienākas! Taisnības nav, bet cilvēkiem ir uz to tiesības. Vai nevēlaties tiesības ar majonēzi, ģenerālā kungs?»
— Bet, Šveik, — mantzinis nobrīnījās, — kas tie jums mūžīgi par piemēriem? Karš ir karš, un karā nevar labi klāties; atcerieties, kā liturģijā sacīts: «Paglāb mūs, kungs, no bada, mēra un kara!» Paskat, kur jau nes vīnu; iesim paskatīties, kādai rotai tas būs!
Sveiks paspēra soli uz priekšu; no strauta nāca kāds kareivis un nesa brezenta spainī ūdeni. Pēkšņi viņam priekšā gadījās leitnants Dubs.