— Ko tu nes? Kam tas ūd'ens būs?
— Padevīgi ziņoju, es nesu ūdeni zirgiem, virtuves zirgiem.
— Kur tu to smēli? Strautā? Velns parāvis, no kura laika atļauts smelt ūdeni strautā?
Kareivis klusēja un raudzījās leitnantā. Varēja redzēt, ka viņš pūlas atrisināt mīklu: «Kurš ir jucis — es vai viņš?»
— Velns un elle, vai tā ir discipiina? — Dubs brēca. — Feldfebeli, kāpēc nesūtījāt viņam līdz apakšvirsnieku? Vai jūs nezināt, ka vienībā, kas iet pēc ūdens sev vai kroņa zirgiem, jāietilpst kareivim un apakšvirsniekam? Kāpēc nesūtījāt viņam līdz jefreitoru?
Sveiks atbildēja feldfebeļa vietā:
— Padevīgi ziņoju, tas ūdens pilnīgi lietojams, jo obrlajt- nants Lukaša kungs mazgāja tanī kājas un viņam tanī izvārīja kafiju. Viņš tur nebūs nekā iebēris, lajtnanta kungs, jo tagad kroņa zirgiem strichninu nedod, lai viņi nesāk trakot. Rudešo- vicē bija dīriķis, lajtnanta kungs, un tas mēdza sacīt, ka . ..
— … ka es jūs turēšu piesietu, kamēr jūs sakaltīsiet kā Ēģiptes karaļa mūmija, — Dubs uzbļāva. — Neizliecieties par muļķi, teļa taukums tāds! Jēzus Marija, ja mēs neatrastos ienaidnieka tuvumā, tad es nezinu, ko es izdarītu, lai tikai atbrīvotos no jums, jūs pulka kauna traips! Abtreten!
— Mauro kā vērsis, — kāds kareivis piezīmēja, kad Dubs bija aizgājis. — Mums Časlavā bija zemessargos tāds večuks Cibulka, tas arī tāpat bļāva. Viņš vienmēr pieņēma raportu, sēžot zirgā, un tad bija jākliedz pār visu pagalmu, bet viņš vēl auro kā plēsts: «Jūs tur, smurguļa jauniesauktais, runājiet skaļāk, citādi es jums pataisīšu žaunas platākas, lai labāk skanētu. Nedomājiet, ka te var žļebināt kā veca palaistuve grēksūdzē! Sasodīts, vai jūs arī saprotat, ka jūsu priekšā ir jūsu kapteinis,
kam nav nekādas patikas piepūlēt jūsu dēļ savas ausis, jūs pa- mēgļi tādi!» Viņš tā auroja, ka no Vrdas pie pulkveža ieradās sieviešu deputacija, lai viņš aizliedzot kapteinim bļaustīties, jo bērni trūkstoties augšā no miega un daudziem no pārbaidīšanās jau piemetušies krampji.
Pēcpusdienā visa nometne pārvērtās kailu pērtiķu barā, kuri ķēra sev utis. Katrs turēja tuvu pie acīm kreklu vai apakšbikses un pētīja visas vīles un šuves kā astronoms debess telpu, meklējot jaunu komētu un virzot teleskopu no viena apvāršņa līdz otram. Daži sameklēja kārbiņas ar pelēku ziežu un ieberzēja ar to gurnus un muguru; tas radīja skaudību pārējos, kas nebija iedomājušies nodrošināties, lai tos neapēstu utis, un tūliņ sākās debates.
— Stāsta, ka vislabākais līdzeklis pret utīm esot diļļu eļļa, — paziņoja kāds bārdainis, kas utis nekāva, bet nostūma ar nagu zālē. — Pietiekot ar pāris pilieniem, lai tās visas nosprāgtu, bet man gan to tik daudz, ka vajadzētu vismaz veselu litru.
— Vislabāk ir noberzēties ar petroleju, — iejaucās otrs. — Tā palīdz tiklab cūkām, kā cilvēkiem.
. — Stāsta, ka utis nemājojot zīda veļā, — ierunājās trešais. — «Narodni Politika» rakstīja, ka tiem, kas valkājot zīda kreklus, utis nemaz nemetoties virsū.
— Tas būs taisnība., bet visi tak nevar zīdā staigāt, — Sveiks •atsaucās. — Visnegantāk utis vairojas biezā triko veļā, : — pāris dienās tā ir kā piebērta. Vilprātīgāk būtu ļaut tām nosprāgt aiz vecuma, bet nekur nav pavēlēts, lai kareivji ļautos dzīvi no tām apēsties. Kareivim jāmirst par savu kungu un ķeizaru, nevis tāpēc, ka kaut kādām nejēgas utīm gribas ēst.
Bija silta, jauka diena. Kareivji izskaloja strautā veļu, nomazgāja pārgājienā nogurušās kājas un sāka spēlēt kārtis. Austrumos dunēja lielgabali, bet te švīkstēja kārtis un dzirdēja tikai: «Spēlē ārā! Trumpis virsū! Kauj ar kalpu, nejēga!» — un pa starpām zem naga knaukšķēja utis. Un, ja šiem parazītiem ir sava vēsture, tad 1914. gads ierakstāms ar zelta burtiem tās lappusēs kopā ar citātu no svētajiem rakstiem: «Augļojieties un vairojieties un piepildiet to zemi >
Sveiks spēlēja kārtis līdz pat umsai un tad devās pie kara- lauka virtuves nosnausties; tur jau gulēja Baluns, Vaneks un brīvprātīgais Mareks, satinušies šineļos, un raudzījās dzidrajās, tumši zilajās debesīs, kur zvaigznes dzirkstīja kā zelta sprādzes smagā samta tērpā. Pavārs Juraida skaidroja:
— Katra zvaigzne ir pasaule, astrala pasaule. Un, ja tā padomā, ka šo stāvzvaigžņu ir ap divdesmit miljonu, ja iedomājas, ka vienas zvaigznes stars sasniedz mūs tikai pec piecsimt trīsdesmit septiņiem gadiem, ja zina, ka saule ir pusmiljona reižu lielāka par mūsu zemi, kas tad pret to ir «es» un mana virtuve, kas ir tie nieka kilometri, ko esam nostaigājoši? Pasaules izplatījums ir neaptverami liels, un tanī ir neskaitāmi noslēpumi; mēs nekā nezinām, kas tur atrodas un kādas būtnes >-ur mājo . . .
— Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir tādi paši muļķi, kas karo, — brīvprātīgais Mareks nožāvājās.
— Varbūt, neviens to nezina; varbūt tur ir cilvēki, varbūt dzīvnieki, kuros iemiesojas mirušo dvēseles pirms atgriešanās šinī pasaulē. Es par to lasīju Fiamarionā.
Dala taisnības tur laikam ir, — Sveiks piekrita. — Nekratiet galvu, mantziņa kungs! Ja jūs būtu pazinis Maršaleka kundzi Zižkovā, tad viņa jums to paskaidrotu. Šī Maršaleka kundze bija gaišreģe, lika kārtis un lieliski pareģoja nākotnes notikumus. Viņa dzīvoja Cimburkas ielā, bet pie viņas nāca ļaudis no visas Prāgas. Viņa izsauca ari garus.
— Šveik, — Juraida saspringtā interesē iejautājās, — vai jūs bijāt kādreiz pie viņas uz spiritiskiem seansiem? Ko teica medijs?
— Es nestaigāju ne ir. kādām sensācijām, — Šveiks atbildēja, — bet man to visu stāstīja kāds mediķis, kas pie viņas dzīvoja. Šis mediķis gribēja to visu izpētīt aiz zinātniskas intereses un tāpēc piesolījās Maršaleka kundzei par mediju; kad viņš «Pie kausa» bija pa vairāk iemetis, tad labprāt stāstīja, kā viņam klājies. Viņš sācis strādāt, ar savu dzīvokļa saimnieci uz pusēm, un kara sākumā sievietes stāvējušas pie viņu durvīm rindām vien. Bet Maršaleka kundze nelaimīgā kārtā iedomājusies neteikt visām sievietēm vienu un to pašu, proti, ka viņu vīri atgriezīsies sveiki un veseli un viņas vēl ilgi dzīvos ar tiem laimīgā laulībā, bet sākusi stāstīt tām, kas mazāk maksājušas, ka virs vai nu kritis, vai atgriezīsies bez kājas vai galvas, vai atkal tiks kā citādi sakropļots. Šīs dulnās sievietes nu sākušas sodīties par karu un lādēt viņa majestati kungu un ķeizaru, ka viņš tām atņēmis maizes devēju, tā ka policija sākusi tās vākt kopā. Iecirknī tās pratināšanā visu vainu uzvēlušas Maršaleka kundzei, jo tā izzīlējusi kārtīs, ka viņu vīri atrodoties jau dieva priekšā. Tad policija ieradusies pēc Maršaleka kundzes un saņēmusi arī viņu ciet. Sākumā viņu gribējuši pakārt par valsts nodevību, bet vēlāk palaiduši uz. brīvām kājām, un pateikuši, lai ņemot, kādu maksu vien gribot, bet lai pareģojot tikai visu labu. Viņa gan tā nobijusies, ka uz savu roku nekā vairs nav darījusi, vienīgi palīdzējusi mediķim. Bet reiz pie viņas ieradusies kāda prokurora sieva, ļoti izglītota dāma, kas nosapņojusi, ka viņas vīrs. kas Hradšinā vadījis dezertēšanas un viņa majestātes apvainošanas lietu izmeklēšanu, tā kā miris, kā kritis kaujā un viņa dvēsele iemiesojusies zirgā. Tas viņam būtu bi jis pelnīts,, jo viņš bija īsts cilvēku bende; kādai večiņai Chuchlā, kas no ebreja pirkusi tupeles un sacījusi tam, kad tas par dārgu norēķinājis: «Pagaidi vien, kad atnāks krievi!» — viņš iegrieza pusotra gada. Nu, un tā viņa kundze ierodas pie Maršaleka kundzes un dod tai pieckronu gabalu, lai izskaidrojot sapni, bet šī negrib ne dzirdēt. Tad prokurora kundze dod desmitnieku. Maršaleka kundze gājusi modināt mediķi, lai nākot par mediju, bet mediķim bijušas paģiras no vakardienas, un viņš bijis sliktā omā: vienā laidā midzis ciet, un Maršaleka kundzei vajadzējis viņu iedunkāt, lai viņš atbildētu, kad pienākas. Izsauktais vīra gars patiešām paziņojis, ka iemiesojies zirgā un ka tas esot viņam par sodu. Prokurora kundze zaudējusi samaņu un tad jautājusi, cik ilgi vīra dvēselei jāpaliek zirgā. Maršaleka kundze piebikstījusi mediķim, un šis atbildējis: «Kamēr apgūšu visas zirga spējas.» — «Un vai tev vēl daudz jāmācās, mīlīt?» dvesusi kundzīte, kas zaudējusi vai jēgu aiz šausmām. «Daudz vairs ne: es jau protu ēst auzas, dzert no spaiņa, grauzt sienu, gulēt stāvot, bet mana dvēsele kļūs brīva, kad iemanīšos izlaist slikto gaisu rikšojot; tas man vēl nepadodas.» Pēc tam iesēdinājuši ir Maršaleka kundzi, ir mediķi.