Mantzinis ierēcās smieklos kā tīģeris džungļos, brīvprātīgais pusmiegā žagojās, bet aizkaitinātais Juraida iegrūda Sveikam ar celi pa dibenu:
— Šveik, jūs esat ne tikai muļķis, bet arī nelietis! Jūs dzenat jokus un ņirgājaties par okultām zinātnēm. Gan dievs jūs par to sodīs! Neiedrošinieties vairs nākt pie manis virtuvē kaulus skrubināt!
— Ir daudz lietu starp zemi un debesīm, kas pieder pie neizdibināmiem noslēpumiem, — Šveiks atbildēja. — Tās pašas utis: vai jūs, Juraidas kungs, varat pateikt, kāpēc utis ir pasaulē? Tomēr šodien, kad nomazgājos un apvilku tīru veļu, man ir tik labi kā uz dūnu pēļa. Man taču uz gurniem bija arama kārta dubļu, Juraidas kungs, ceļgali gluži apsūnojuši, bet pirksti pārvērtušies Liptavas sierā. Vai jums arī tā svīst kājas, Juraidas kungs?
Pavārs stūrgalvīgi klusēja, mantzinis krāca, bet brīvprātīgais miegā murmināja:
— Ne šāviņu sprādzieni, ne kaujas versme, ne lielgabalu dārdi — nekas nespēja atturēt mūsu varoni, 91. pulka seržantu Antoninu Vichodilu no Vejžereka pie Čechu Broda; viņš traucās uz priekšu pēc uzvaras lauriem .. .
Brīvprātīgais noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pagriezās uz otriem sāniem un nočukstēja:
— Saltā Galicijas zeme sedz varoņa krūtis, kas rotātas ar lielo sudraba medaļu, ar ko augstākais karavadonis atzīmēja viņa drošsirdību. Pēc viņa skumst diloņslima atraitne un pieci mazgadīgi bērni . . .
Paradums izdomāt visādas blēņas par godu 91. pulkam nelika miera bataljona vēsturniekam arī naktī, kad viņa veselais saprāts pieļāva tādas aplamības, kas autoru viegli varēja novest garnizona cietumā. No kopīgās virsnieku telts atplūda nesakarīgs strīds un nervozi smiekli, un Šveiks, kam vēl negribējās
gulēt, raudzījās debesīs un prātoja, vai mēness tāpat spīd arī pār Prāgu. Tā kā utis viņu neēda, tad viņš jutās tik omulīgs, ka pusbalsī uzdziedāja:
Diegtin diedz brašais vads, Kamēr uzkrīt rasa, Vēsā zālē apmetas, Utis kreklos lasa.
Utis velk no Kromeržas Uz Hodoninu ratus. Viena lepni bukā sēž, Cigārs zobos kratās.
Pamanījis, ka Juraida arī neguļ un šad tad smagi nopūšas, Sveiks uzrunāja viņu:
— Vai esat dzirdējis par skolotāju un utīm, Juraidas kungs? Jaunboleslavas reālskolā strādājis kāds dabas zinātņu skolotājs, un viņš ļoti piktojies, ka skolas kukaiņu kolekcijā nav utu. Blusu viņam bijis pietiekami, ar tām viņu apgādājusi meiteņu skolas direktrise, bet utis viņš nekur nav varējis sadzīt. Bet tad sākušies Izeras regulēšanas darbi, ieradušies racēji, un skolotājs uzzinājis, ka tiem utu atliku likām. Kādu svētdienu viņš devies uz turieni un paņēmis līdzi pudelīti utīm. Krastmalā viņš ieraudzījis kādu skrandaini, kas tikai pagrābj padusē un sviež zivīm, jo zivis, Juraidas kungs, traki kāras uz utīm. Skolotājs paskaidrojis šim tēvainim, ka viņam nepieciešamas pāris utis skolas kolekcijai, lai šis laipni uzdāvinot. Skrandainis pagrābis padusē un parādījis piecas lielas kā miežu graudus: «Piecas pa sešniekam gabalā, tā būs viena krona, skolotāja kungs.» Bet skolotājs bijis sīkstulis un žēlojis naudu; viņš sacījis šim lupatniekam: «Ko vēl negribēsiet — naudu par utīm!» Šis iebāzis utis atpakaļ un uzsaucis skolotājam: «Nu, tad audzējiet pats!» Izrādījies, ka šis blandonis kādreiz bijis filozofijas, socioloģijas un tautsaimniecības docents un nogājis no ceļa, kad viņa sieva sadabūjuši bērnu no cita. Viņš labi sapratis, ka tad, kad cilvēkam utis vajadzīgas un viņš pats ar to audzēšanu negrib nodarboties, utis ir prece un pircējam par tām jāmaksā. Vai tāds uzskats pareizs, Juraidas kungs?