Juraida, kas nemēdza ilgi dusmoties, pielaidīgi atbildēja:
— Jā, Sveika kungs, ir tādi gadījumi, par kuriem jāpadomāt un kur nav nekā smieklīga. Sievietes daudz cilvēku novedušas postā, un visa saules sistēma to nevar izlabot. Es, Sveika
kungs, — Juraida jutās visai pacilāts, ka godā Sveiku par «kungu», — ari patlaban pūlos atrisināt jautājumu, vai mana sieva vēl uzticīga zvērestam, ko man devusi, vai jau guļ ar citu. Mēs jau tik ilgi esam projām no mājām, un sieva man ir skaista, melnām, dedzīgām acīm. Senāk, Sveika kungs, kad bruņinieki devās karā, viņi lika pagatavot tādas jostas un aplika savām sievām, tā ka jebkura neuzticība kļuva neiespējama. Rīt, Sveika kungs, pusdienās būs gulašs no konserviem ar kartupeļiem; es jums drusku aiztaupīšu. Lai tikai dievs dod, ka mana sieva paliktu man uzticīga!
— Es esmu par to dzirdējis un pat lasījis, — Sveiks pasteidzās atbildēt, izdzirdējis par gulašu. — Tas bijis krusta karos, kad bruņinieki devušies kaut tos neticīgos suņus turkus, tos pagānus, un atbrīvot svēto zemi. Šitādas jostas varot redzēt Parīzes muzejā, Juraidas kungs; par to rakstīja Horkeja kungs, tas rakstnieks, kas Prāgā izdeva laikrakstu. Horkeja kungs ļoti slavēja Parizi un stāstīja, ka tur varot dzirdēt vislabākās anekdotes, īstas Parizes anekdotes. Parizē esot trīs ieverības cienīgas lietas: morgs, kur novietojot visus tos, kas miruši, neatstājot adresi, un kas tur guļot veselu mēnesi uz ledus, līdz policija
saņemot atbildi uz «Kurjerā» ievietoto ģīmetni un jautājumu: «Kas viņu pazīst? Kas viņš ir?»; tad Monmartrs ar Mulen-Rūžu, kur salasoties visas ielasmeitas, un beidzot muzejs, kur redzamas šīs šķīstības jostas, kuras bruņinieki aplikusi savām uzticīgajām sievām, lai tās nekļūtu neuzticīgas. Ziniet, Juraidas kungs, man ļoti žēl, ka mēs neesam franču frontē. Es, nudien, būtu aizgājis apskatīt šīs jostas, līdzko mēs būtu ieņēmuši Parizi.
— Kas tur būtu par labumu, — Juraida nopūtās, — ja mēs būtu Francijā un sievas mājās! Tāda josta, Sveika kungs, ir ļoti smalka un mākslīga lieta un taisāma pēc mēra, bet sieva taču var tīšām atsūtīt nepareizu mēru.
— Mūslaikos nelīdzēs arī pats pareizākais mērs, — Sveiks aizrādīja. — Tagad pasaulē ir viena vienīga krāpšana un Mēdīšanās. Toreiz tādu jostu, Juraidas kungs, noslēdza ar slēdzeni, un to atslēdznieks drīkstēja pagatavot tikai vienā eksemplārā, bruņinieks paņēma to līdzi karā un nēsāja noglabātu pie sirds, un, kad kaujā bija nodūris daudz šo saraceņu suņu vai pats kritis gūstā, tad skūpstīja šo slēdzeni un lūdza jaunavu Mariju, lai tā sargā un glabā to dārgumu, no kā viņam šī slēdzene. Bet tagad, Juraidas kungs, Hofmanis Horžovicē lej tādas slēdzenes simtiem, un Mazajā tirdziņā pie Rotas jūs varat pirkt tās pēc izvēles. Tagad cilvēki uzlauž pat ugunsdrošos skapjus, un jūs taču zināt, kā tie noslēgti. Nē, sitās bruņinieku sievas bija pavisam kas sevišķs. Viņām jau arī nācās daudz ko izturēt; atcerieties, ja esat redzējis vecās gleznās, cik viņas visas bālas, bet viņas tikai lūdza vien dievu par vīriem un pacietīgi gaidīja, kad tie pārnāks mājās ar slēdzenēm. Un, ja vīrs krita, tad sievu ielika zārkā ar visu jostu; pēc tām mēs viņas pazīsim pastarā dienā, Juraidas kungs. Es negribu pelt jūsu sievu, es viņu nemaz nepazīstu, bet daža sieva gan ir tāda nekrietnele, ka viņa, ja vīrs tai pasūtītu pašu mazāko jostu un pat ne pārāk stingru, tūliņ aizskrietu pie atslēdznieka, lai pataisa otru slēdzeni vai atmūķējamo.
— Jā, jā, tā ir, kad cilvēks precējies, — Juraida nopūtās un apklusa. Visi jau gulēja, bija dzirdama ritmiska elpošana, šņākšana un krākšana; šad tad pagāja garām jefreitors, kas nomainīja sargposteņus. Visa apkārtne grima dziļā mierā, ko pēkšņi pārtrauca četri tāli lielgabalu šāvieni. Sveiks bija jau gandrīz iemidzis, bet viņa smadzenēs vēl kvēloja doma, ka franču frontē būtu labāk, ka tur varētu ieņemt Parizi un muzeju ar visām šķīstības jostām. «Es vienu ievilktu un atvestu kā trofeju Millera kundzei,» viņš vēl nodomāja. Brīvprātīgais Mareks miegā grozījās, murminot: «Sapieri šrapneļu krusā uzcēla tiltu… Izturēt līdz galam, un uzvara mūsu!» — bet Juraida palika viens šinī pasaulē, kas viņu nomāca ar savu neaptveramību. Kaujas priekšvakarā kareivjus nodarbina dažādas domas, un oficiālie vēsturnieki un kara romānu rakstītāji daudz raksta par to, cik vienoti šādos brīžos kareivji jūtas savā dvēselē ar savu tautu un valsti, cik niecīga un nevērtīga viņiem šķiet pašu dzīvība, salīdzinot ar visas cilvēces interesēm, un cik labprāt viņi gatavi šo dzīvību upurēt, apzinādamies, ka visas cilvēces laime ir augstāka nekā viņu, atsevišķu indivīdu, laime. Varbūt tur ir sava da|a patiesības, bet pavārs Juraida gan domāja tikai par to, vai viņa sievu patlaban neapskauj gultā kāds cits; viss pārējais viņu neinteresēja, jo visas viņa domas koncentrējās vienīgi ap šo jautājumu. Bet viņam līdzās dziļā miegā krāca krietnais kareivis Sveiks, kas, dodoties uz fronti, bija izšķīris jautājumu par karu šādi: «Godīgi spēlēt «marijažu» mums ir
daudz svarīgāk nekā visas pasaules karš!»
*
No rīta vēl neviens nezināja, ko darīt; kapteinim Zāgneram nebija nekādu rīkojumu par bataljonu, jo arī pulka komandierim tādu nebija. Kapteinis pikti apsauca kadetu Bīgleru, kas mēģināja parādīt savas zināšanas kartes izpratnē, un devās ar virsleitnantu Lukašu uz strautu. Lukašs atkārtoja vakarējo atsvaidzināšanās proceduru, apmazgādams nospiestās kājas un noberzto ādu; kad viņš sūdzējās, ka nevarot labi noturēties zirgā, kapteinis smīnot atbildēja: