— Gan pāries, tas aiz nepierašanas; tev vajadzēja patrenēties uz šūpuļzirdziņa.
Kareivji, padzēruši kafiju, arī bija labā omā, izvilka no kabatām trīsdesmit divas bildītes un sāka spēlēt uz sērkociņiem un kreiceriem; ja ziemeļu pusē nedunētu lielgabali, tad būtu gluži kā manevros.
Ap pusdienu ietarkšķējās telefons, virsnieki sapulcējās uz apspriedi, feldfebeļi un seržanti sāka brēkt:
— Trauksme! Trauksme! Sasodīts, kārtis pie malas! Vai nedzirdat, ka trauksme? Ka kraušu kādam pa ausi! — un pēc piecām minūtēm bataljons jau stāvēja rindās, somas uz mugurām, šautenes rokās.
Tad visi soļoja uz priekšu pastiprinātā tempā līdz naktij, sekojot izsūtītajām patruļām un sakarniekiem. Ceļš veda caur vairākiem ciemiem, kur vēl bija saskatāmas senu kauju pēdas. Atpūsties apmetās mežā.
Karalauka virtuves ieradās tikai pašā rītā, tāpēc vakarējām pusdienām domāto gulašu apēda brokastīs. Lielgabali būkšķēja gluži tuvu, un daži apgalvoja, ka nakti dzirdējuši pat ložmetējus. Daļai kareivju pastiprinājās nervozitāte, daļu pārņēma apatija, vienaldzība pret visu, kas notiks un ko ar viņiem darīs. Tikko paspēja izsniegt gulašu, kad jāšus ieradās raitnieks un tūliņ pūta trauksmi; kareivji bāza ēdamo abām rokām mutē, lai nevajadzētu pamest zemē. Virsnieki apspriedās, ilgi lūkojās kartē un strīdējās par virzienu; kapteinis Zāgners ilgi grozīja galvu, salīdzinādams pavēlē norādīto virzienu ar karti. Beidzot virsnieki devās pie savām vienībām, un kapteinis Zāgners uzrunāja kareivjus:
— Kareivji! Tas, kas mums jādara, ir tīrā bērnu rotaļa. Iespējams, ka līdz kaujai nemaz nenonāksim, jo mūsu brigāde ir trešā rezerve. Divu stundu gājienā no mums atrodas lielā mežā nomaldījies krievu bataljons, tas tur ieklīdis jau kopš vakardienas un nezina, kā izkļūt ārā. Mūsu pulka uzdevums ielenkt mežu un sagūstīt krievus; to mēs izdarīsim, jo viņi padosies ar prieku. Varbūt nevajadzēs pat ne reizi izšaut. Tātad nav ko bīties, es saku, tā būs tikai rotaļa. Urā, urā, urā!
Kareivji atbildēja ar vārgu un nesaskanīgu «urā», un kapteinis Zāgners izrīkoja, kādā kārtībā katrai rotai jāiet. Kareivji, kas jau bija piedalījušies kaujās, sirdījās:
— Jēzus Marija, mēs esam trešā rezerve, tad mums sados tikai pēc kādas stundas. Pie Grodeka mēs arī bijām trešā rezerve, bet tur viss beidzās četrdesmit piecās minūtēs. Lai mani pakar, ja mūs neievedīs tādā slīkšņā, kur neviens vēl nav kāju spēris! Puikas, mēs vēl nebūsim paspējuši šo gulašu sagremot, kad jau dabūsim pa biksēm.
Zīmīgi, ka neviens čechs austriešu armijā nekad neteica: «Mēs kausimies,» — vai: «Mēs viņiem sadosim,» — bet vienmēr lietoja rūgto ciešamo izteiksmi: «Mums sados.»
Vienpadsmito rotu izsūtīja avangardā, ceturtais vads kadeta Bīglera vadībā izpildīja izlūku un sakarnieku lomu. Kadets ar sešiem vīriem gāja priekšgalā, viņu vidū atradās arī brīvprātīgi pieteicies Sveiks. Pārējie nāca zosu gājienā pa taciņu, lai varētu saredzēt cits citu un parādīt ar roku virzienu, kādā iet priekšējie. Tie, kas pareģoja, ka viņiem sados pēc stundas, maldījās; pagāja divas stundas, pagāja trešā, bet no ienaidnieka nebija ne vēsts. Oma uzlabojās, sevišķi vēl tad, kad lielgabali apklusa. Kareivji jau sāka spriest, ka krievi visur ātri atkāpjoties un apstāšoties tikai pie Maskavas. Pievakarē bataljons iznāca mežmalā, kur avangards jau gaidīja, jo tam nebija pavēles doties tālāk. Nekādu jaunu rīkojumu bataljons nesaņēma, tikai tumsā jāšus ieradās ziņnesis: bataljonam bija jāpārnakšņo tepat un jāgaida, kā rīt attīstīsies kaujas operācijās. Kapteinis Zāgners ieveda kareivjus dziļāk mežā un pavēlēja būt pilnā kaujas gatavībā, lai pie pirmā trauksmes signālā visi būtu savās vietās. Mežu ietina tumsa; nakts atnesa dzestrumu un sīku, nepārtrauktu, aukstu lietu. Līdz pusnaktij neviens neaizmiga. Kareivji, samirkuši tā, ka ūdens straumītēm tecēja pa muguru un kājām, mēģināja uzkurt uguni. Malkas bija pieliekami, netālu atradās vesela grēda, bet, tikko ar durkļiem sacirstā, sausā malka aizdegās, te pieskrēja leitnants Dubs:
— Apdzēst, tūliņ apdzēst! Vai gribat, lai mūs sāk apšaudīt?
Kareivji negribīgi sāka izmētāt degošās pagales, kaut ko
burkšķēdami par trešo rezervi. Leitnants aizsvilās:
— Kas iedrošinās runāt pretī? Muti ciet! Kam gribas, lai viņu nošauj jūsu ugunskura dēļ? Pie velna, gan jūs ar mani vēl iepazīsieties. — Un viņš spēra ar kāju sārtā.
— Lai paliek, leitnanti — tumsā atskanēja virsleitnanta Lukaša balss; viņam zobi klabēja aiz aukstuma. — Lai paliek! — viņš atkārtoja. — Labāk apsildieties pats arī! Sakuriet, puiši, vairāk sārtu un mums arī vienu; velns to zina, vai krievi ir šai mežā vai citā. Uguni aiz kokiem neviens neredzēs.
Kareivji aizskrēja pie malkas grēdām un atgriezās ar veseliem klēpjiem šķilu. Mežā mirklī uzliesmoja virtene sārtu. Ap vienu sasēdās virsnieki un klausījās, kā lādējās kapteinis Zāgners:
— Velns zina, vai mēs esam tur, kur mums jābūt; tie tur stabā, nolāpītie, mūžīgi kaut ko saputro. Viņi prot tikai pieņemt ziņojumus un dot pavēles, bet nevienam nenāk prātā padomāt, vai tās ir izpildāmas.
Viņš izņēma karti, izklāja uz ceļiem un pasniedza virsleitnantam Lukašam brigādes pavēli.
— Izlasi to! «Saskaņā ar izlūku grupas ziņojumu augstienē 431 atklāta mežā paslēpusies sešsimt vīru liela ienaidnieka vienība. Pavēle: 91. pulka kaujas bataljonam kā patstāvīgai kaujas vienībai doties augstienes 431 virzienā, lai sagūstītu augstienē 431 mežā noslēpušos ienaidnieku. Ziņojumu sūtīt brigādes stabam.» Un nu paskaties kartē: stūrītis meža, kaut kāda muļķīga upīte, nevienas šosejas, tikai purvi vien. Skaidrs, ka krievi atkāpjas, bet, lai viņi līstu te un kāpēc lai viņi līstu te, — to es nevaru aptvert.