Lukašs neko nesacīja, tikai pētīja karti; viņa vietā ierunājās leitnants Dubs:
— Mēs nevaram prasīt, lai krievi rīkotos tā, kā rīkotos mēs paši līdzīgos apstākļos. Krievi guvuši pieredzi karā ar Japanu, krieviem piemēroti transporta līdzekļi, kas ļauj viņiem viegli un ērti pārvietot artilēriju vissliktākajā apvidū. Un Galicija stipri līdzīga Krievijai, tāpēc ienaidnieks pieradis pie šās apkārtnes un pārvaramās grūtības viņam jau pazīstamas.
Zāgneru kaitināja opozicija, ko katrā izdevīgā brīdī izrādīja leitnants Dubs. Viņš ļāva tam pabeigt un uzrunāja atkal Lukašu:
— Jauka nakts, vai ne? Man jau drudzis klāt. Velns to zina, kāpēc mums tā jāizvairās no naktsmājām ciemos. Lai kareivji neaplaistu iedzīvotājus ar utīm? Nē, ja tā vēl pāris dienu turpināsies, tad es neizturēšu; te vajadzīga dzelzs veselība. Man liekas, draugs, ka tu drīz vien būsi bataljona priekšgalā kā komandieris un es Јaut kur pašā astē ārstēšu savu reimatismu.
Kapteinim Zāgneram stāvoklis nemaz vairs nepatika: fronte sāk kustēties, krievi atkāpjas, velns zina, kur vēl priekšniecība aiztrieks ar visu bataljonu. Tā var viegli pazaudēt galvu. Slimnīca tagad būtu daudz piemērotāka vieta, tikai jāprot tikt iekšā. Visi gaida, ka karš beigsies ja ne šodien, tad rīt. Krievi jau atkāpušies līdz savām robežām, kāda vajadzība skriet viņiem pakaļ? Kas tur par jēgu? Kapteinis nevilcinājās izsacīt savas domas.
— Nē, taisni tāpēc viņiem jādzenas pakaļ, — Dubs iecirtās. — Krievi tagad paļaujas vienīgi uz savas valsts milzīgo platību, kas tos varētu pasargāt. Bet viņi aizmirst, ka tagad ir 1915., nevis 1812. gads, krievu ģenerāļi neiedomājas, ka tagad ir cita kara technika nekā toreiz, kad Napoleons devās uz Maskavu. Toreiz armijai bija jāpārtiek no tās zemes krājumiem, kurai tā devās cauri, bet tagad pievedceļus iekārto gandrīz, līdz pašai pirmajai līnijai un piegādā no aizmugures visu nepieciešamo. Turklāt francūži nebija pieraduši pie krievu sala, bet mums tas bijis nebijis, mums, paldies dievam, aiz muguras vesela ziema Karpatos.
— Jā, tagad armijai ved nopakaļ skatu kartes, zobu sukas un sazin ko vēl ne. Ja karš turpināsies vēl pāris gadu, tad frontē būs dabūjami pat gumijas knupīši mazbērniem, — virsleitnants Lukašs, kas necieta visādus teorētiskus spriedelējumus, žāvādamies atsaucās. Redzot, ka arī citiem šie spriedelējumi apnikuši un pat pretīgi, viņš pasauca Sveiku, kas pie blakus sārta klausījās prātojumos, kā vislabāk iznīcināt lauku peles un kā tām berami alās saindēti graudi.
— Mūsu pusē tām liek slazdus, — kāds kareivis stāstīja, — tādus slazdus, kas tās tūliņ nosit. Ja peļu daudz, tad nespēj slazdus mainīt vien.
— Labāk iet pakaļ arklam un apsist tās ar rungu, — otrais pamācīja, — tad viņas var iznīcināt ar visiem mazuļiem.
Sveiks gribēja kaut ko piemetināt, bet, izdzirdējis virsleitnanta Lukaša balsi, uzlēca kājās un aizsteidzās pie viņa.
— Šveik, — leitnants Dubs uzprasīja, •— vai jūs tur atkal neaģitējāt? Par ko jūs tur runājāt?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, mēs tur runājām par karu. Biedri stāsta, ka krievu esot daudz un vislabāk apsist tos ar rungu kopā ar visiem bērniem. Tas ir labs līdzeklis arī pret pelēm, lajtnanta kungs.
Leitnants iekoda lūpā, jo saprata, ka Sveiks viņam izliek cilpas, bet Lukašs jautāja:
— Sveik, vai tev nav bail tādā naktī? Tu redzi, ka stāvoklis kļūst nopietns, tāda naktsguļa mums tagad var gadīties septiņas reizes nedēļā. Kā tu patlaban jūties pie miesas?
— Padevīgi ziņoju, — Sveiks atbildēja, — ka pie miesas es jūtos divējādi: priekšpusē esmu jau apžuvis, bet pa muguru man tek ūdens. Kārtīgas un drošas naktsmājas ar visām ērtībām arī miera laikā nebija tik viegli dabūt, obrlajtnanta kungs. Vai esat kādreiz bijis Nimburkā? Neesat bijis, nu, tad jūs nevarat zināt. Tur ir viesnīca «Praga», ļoti solida un tīra viesnīca. Reiz kāds namdaris, Benešs no Libočas, bija sadomājis dāvināt sievai uz dzimšanas dienu Zānes kazu un atnāca pie manis, lai es viņam to pagādātu. Es jums jau stāstīju, obrlajtnanta kungs, ka es tirgojos ar suņiem, bet nekad neatteicos palīdzēt, ja kāds gribēja iegādāties kādu citu tīrasiņu dzīvnieku. Laikrakstā «Narodni Politika» taisni tolaik bija sludinājums, ka Nimburkā, 286. numurā, lēti pārdodama Zānes kaza. Tā nu es nobraucu uz Nimburku pēc kazas, bet kūtiņa izrādījās tukša un kaza jau pārdota. Tad man kāds iestāstīja, ka Horšatvā pārdodot kazu, lai es rīt agri ejot to apskatīt. Vakars nāca virsū, bet Nimburkā bija gada tirgus, nevienā iebraucamā vietā nevarēja dabūt naktsmājas, tāpēc man vajadzēja iet uz šo «Pragas» viesnīcu. Iedevu šveicaram divdesmit helleru, un viņš man apsolīja istabu, bet neviena tomēr neatbrīvojās. Viņš man jau gribēja dot naudu atpakaļ, bet tad pienāca viesnīcas īpašnieks un apvaicājās, kas te notiek. Es viņam paskaidroju, ka man nav kur pārgulēt, un viņš teic: «Pasakiet kafejnīcas jaunkundzei, lai pārguļ oie istabenes, un uzvediet to kungu augšā viņas istabā!» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man bija tādas dusmas, ka neesmu nopircis kazu, un ar dusmām cilvēks nevar gulēt, tāpēc es nogāju lejā kafejnīcā un, pakavēdams laiku, iespēlēju uz «sešdesmit seši» 2 kronas un 72 hellerus. Tad šveicars uzveda mani augšā šās jaunkundzes istabā, tur viss bija gaužām glīti iekārtots, visur plīšs un mežģines un viņai pašai uz gultas izklāts mežģīņu naktssvārks. Nezinu, obrlajtnanta kungs, kas man uznāca, bet man gan vienmēr patīk visu ko uzlaikot, un tā es nosviedu kreklu un apakšbikses un apvilkos šos naktssvārkus. Piestāvēja man tas kā uzliets, vienīgi krūtīs bija par platu, toties tik mīksts un tik labi smaržoja, ka es likos ar visu gulēt un pat aizmirsu aizslēgt durvis. Tā nu es guļu, bet pēkšņi pamostos, jo kāpnes čīkst, — jaunkundzes istaba atradās bēniņos. Uzreiz atveras durvis, un ienāk kāds kungs; viņš laikam biia iemetis, jo apgāza krēslu. Viņš apsēžas uz gultas malas, novelk zābakus, piestumj krēslu pie gultas un kārtīgi saliek uz tā savas drēbes. Daži cilvēki, ziniet, arī dzērumā rīkojas saprātīgi. Es pazinu kādu kurpnieku Burešu no Zderazas, kas, noplostojis visu nakti un piekusis kā diegs, nolikās uz ausi pie Palacka pieminekļa, uzkāra tur savas drēbes, zābakus nolika pagalvī un pat izņēma no mutes mākslīgo žokli un nostatīja kādai figūrai uz muguras, un tā viņu lur atrada un aizveda «Zaļajā Antonā» uz policijas komisariatu. Tur doktors konstatējis, ka Burešs vājprātīgs, un viņu aizveduši uz Katržinku, kur profesori pētījuši viņa garīgās spējas un kāds docents vadājis viņu uz lekcijām, kur demonstrējis viņu kā pigmalionisma piemēru, proti, it kā šis Burešs vairāk mīlētu statujas nekā dzīvas sievietes, tāpat kā pulkvedis Redla kungs no Malostranas, kas pārdeva Austriju ienaidniekiem krieviem un vēlāk bija spiests Vīnē pats nošauties, lai glābtu savu virsnieka godu. Man vēlāk kāds slepenais stāstīja, obrlaitnanta kungs, ka šim pulkvedim Redla kungam bijuši trīs skapji un visi pilni ar gumijas lellēm, cita pie citas kā veikalā «Parizes pilsēta», tikai šīs bijušas pieaugušas sievietes lielumā un katra savādāka. Reiz pulkveža kungs pārnācis no baznīcas, kur gājis pie dievgalda, un iedāvinājis vienu šo dāmu savam kalpotājam, jo tai nav bijis izjaucams dibens un tāda nav vairs bijusi modē.