Nu, un šis docents sācis stāstīt par Burešu visādas tādas blēņas studentiem, ka Burešs sācis bļaut: «Tu nelieti, ko tu mani apvaino, man pašam sava sieva, un es nevienai statujai neesmu uzmācies ar neķītriem priekšlikumiem. Es esmu precēts vīrs, burbuļu mulda tāds, negvelz par mani aplamības, ka nedabū pa purnu!» Un, kad šis docents nav licies mierā, tad iekrāvis arī, par ko dabūja divus gadus Bochnicē, un, kad viņu no turienes izlaida, tad sameklēja advokatu un gribēja docentu iesūdzēt par goda laupīšanu. Kad viņš pavairāk iesviķojās, tad sita uz galda un kliedza: «Es to viņam nepiedošu, kungi, kaut man būtu jāsūdzas līdz pašai Vīnei; ja cilvēks netikumīgs, tad nedrīkst viņu pielaist par ārstu, lai neapvaino godīgus ģimenes tēvus un nesamaitā jaunus ļaudis. Kas no viņiem vēlāk iznāks, ja viņiem galvās sabāzīs tādas muļķības?» Nu, bet tas kungs, obrlajtnanta kungs, kas ieradās pie manis, noģērbās pavisam un nolikās man blakus; te nebija nekādas kļūdīšanās, viņš bija atnācis noteiktos nolūkos. Es pagriezos pret sienu, bet viņš sāk mani plikšķināt un glaudīt un murkšķ: «Vai Mīcīte jau guļ? Viņa taču solījās gaidīt mani.» Es pat neelpoju, lai viņš nemana, ka kļūdījies, bet viņš skūpsta naktssvārkus, tad pabīda mežģines nost un skūpsta man muguru aizvien zemāk, kamēr nonāk lidz tai vietai, kur mammiņa mēdza man mazam uzskaitīt, tad iet atkal uz augšu un čukst: «Bet, Mīcīt, kas tas tev par cietu miegu! Es taču tev atnesu kaut ko blūzītei, un, ja tu būsi labiņa, tad dabūsi vēl gumiju zeķturiem. Neliec gan man tik ilgi gaidīt, zelta gabaliņ, es jau zinu, ka tu neguli.» Viņš skūpsta mani atkal, bet nu viņam vairs nepietiek ar mugurpusi, viņš pūlas pagriezt mani otrādi un tikt man pie krūtīm. Es pagriežos arī, un viņš nu tādā svētlaimē spiež mani sev klāt un čukst: «Čuči vien, čuči, es vēl pielikšu zeķītes, zīda flora zeķītes,» — bet es viņam uzbrēcu visā rīklē: «Vācieties pie velna! Vai jūs domājat, ka esat vācu princis un ka mēs esam Berlinē?» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, viņš tā pārbijās, ka nāve viņam nebija vairs tālu. Viņš pat neiepīkstējās, pakampa no krēsla savas drēbes un pa durvīm ārā. Es noslēdzu durvis un likos atkal gulēt. Drīz vien ieradās šveicars un lūdza, lai es esot tik labs un padodot zābakus, te viens kungs vakar gulējis un, kājas pāraujot, atstājis. Es atbildēju, ka nevienam nav tiesības modināt mani pašā saldākajā miegā, es varu tad nemaksāt par naktsmāju. Tad viņš man pačukstēja pa durvīm, ka tas kungs iedevis viņam piecas kronas par zābaku atnešanu, lai es apžēlojoties, jo viņam, proti, šveicaram, esot uzturama liela ģimene. Tad es beidzot iedevu arī tos zābakus. Izrādījās, ka tas kungs bija kāds tirgotājs no Kralovohradecas, divi mēneši, kopš precējies, un viņa sieva dzīvoja Nechamecē, bet sievasmāte Krievijā. Viņa spēlējusi arfu un kara laikā nav atgriezusies, tātad jādomā, ka iesēdināta par spiegošanu.
Redziet, obrlajtnanta kungs, cilvēks vienmēr atrodas briesmās, un, ja viņa sargeņģelis nebūtu pār viņu nomodā, tad nezin kas ar viņu notiktu; sevišķi svešā pusē nedrīkst nevienam uzticēties. Cik tur trūka, ka es, atvaļināts karavīrs, būtu pazaudējis Nimburkā savu nevainību. Reiz es dzirdēju. . .
Sveiks apklusa, jo virsnieki sēžot snauda, it kā viņus būtu ietekmējis kareivju piemērs, kuri arī, cits pie cita piespiedušies, krāca pie dziestošajiem sārtiem. Lietus mitējās, un austrumos jau bija caur kokiem manāmas rītausmas zīmes; sāka svīst gaismiņa, un koku lapotne sakustējās noslēpumainās šalkās, apsveikdama jauno rītu. Sveikam nenāca miegs; viņš novilka drēbes un veļu un turēja to virs kvēlojošām oglēm, lai ātrāk izžūtu. Viņa piemēram sekoja kareivis, kas nule bija stāvējis sardzē un arī gribēja apžāvēties. Viņi nostājās katrs savā pusē sārtam un uzpūta kvēli zem krekliem, kas piepūtās kā gāzes baloni. Kareivis priecājās:
— Tas labi der pret utīm, draugs, viņām kļūst karsti, un viņas atlaižas, bet gnīdas savārās un pārsprāgst. Ja mēs šodien atkal iesim tālāk, tad mūsu puikas būs līdz vakaram atkal utu pilni kā sīļi. Utīm, draugs mīļais, tas trakoti patīk, kad cilvēks izmircis, labi sagājies, sasvīdis un saule sāk viņu cepināt tā, ka visas panckas garo vien, tad utis šķiļas kā cāļi. Tas viss aiz netīrības, draugs. Un kas tad karš ir, ja ne viena liela netīrība!