Viņš izskatīja blūzes vīles un, vilkdams pa tām ar nagu, domīgi turpināja:
— Ja es būtu mājās, tad izkāpinātu izkapti un ietu uz pļavu pļaut sienu. Zāli, draugs, vislabāk pļaut pēc lietus vai krietnas rasas, tad tā vismīkstākā. Tāds rīts gan ir skaists, to ne izstāstīt nevar; vakarā ielej drusku degvīna vai ruma pudelē, rīta agrumā izdzer, un izkapts dzied vien. Bet tagad mēs cita nekā nezinām kā kaut utis un cits citu. Vai tu vari man pateikt, cilvēk, kāpēc tāds karš vajadzigs?
Šveiks klusēja, kareivis ielaida pirkstus dziļi paduses, pakasīja krūtis un vērīgi aplūkoja savas kājas.
— Te viņas ēd mani vistrakāk, paskat, cik man te viss sarkans no tām nelietēm!
Viņš apģērbās, palika somu pagalvī, pastiepa kājas pret uguni un nomurmināja, laizdamies miegā:
— Sveik, draugs, kāpēc tas tā ir? Ēzeļi mēs esam, brālīt, ragulopi, vairāk nekas.
Rīta agrumā, kad kareivji mazgājās peļķēs starp puspuvu- šām siekstām un dzīrās vārīt kafiju, pēkšņi atauļoja raitnieks putām klātā zirgā; viņš pasniedza kapteinim kādu papīru, apgrieza zirgu un atkal aizauļoja. Zāgners ieskatījās pavēlē, pagriezās pret virsniekiem, un vienā mirklī visa nometne skanēja no kliedzieniem:
— Trauksme! Trauksme!
— Dievs tēvs, tūļas, vai jūs beidzot apliksiet amuniciju vai ne? — brēca kapraļi un seržanti. — Sasodīts, ātrāk, krievi nāk virsū! Kristus dēļ, kustieties ātrāk! Lien kā niķīga ķēve ilksīs!
Bataljons kārtojās ierindā, un rīta lūgšanas vietā gaisu tricināja lāsti un lamas.
— Kā prātā jukuši, vai tad patiešām nevarēja pagaidīt, kamēr uzvāra mazuliet tās suslas? Visu ragulopu pestītāja dēļ, lieciet katliņu uz oglēm, vēl jau uzvārīsies, — kareivji sirdījās, un kāds jokupēteris uzsauca:
— Ienaidnieks nekad nevar būt tik tuvu, ka es nepaspētu uzvārīt gulašu!
Atkal izsūtīja avangardu, kas savukārt raidīja izlūkos kadetu Bīgleru un izraudzīja sakarniekus; visi devās pa mežu atpakaļ tai pašā virzienā, tikai vairāk pa labi.
Mežmalā viņi satika automobili, kurā brauca ģenerālštābā virsnieks; tas apturēja bataljonu, piesauca virsniekus klāt un, runājot ar tiem, tik neganti plātīja rokas pār karti, ka visi kareivji nolēma:
— Tātad mēs atkal esam nomaldījušies. Paskat, puikas, kā viņš tiem klāj, ka mūs tā izāzējuši!
— Nu nē, tur būs kas cits. Vai šorīt kāds dzirdēja šaujam, puikas? Kopš paša rīta nav dzirdēts neviens šāviens. Varbūt jau noslēgts miers un viņš atšāvies mums paziņot, lai dodamies uz vilcienu? — aizmugurē ierunājās kāda labsirdīga balss. — Man šorīt stāstīja kāds jefreitors no 6. rotas, — viņam ir savs skuķis, kas kalpo pie deputātā Prāgā, tā viņam rakstījusi, ka šās kungs izteicies, ka drīz karam būšot beigas; viņš to dzirdējis Vīnē no kāda ministrijas šveicara un tad jau .. .
— Virziens uz mani! Soļos marš! — viņu pārtrauca kapteiņa Zāgnera sauciens.
Avangards un izlūki tikmēr bija jau gabalā, un bataljons devās barā pa mežu stundas divas bez aizsega. Tad mežs kļuva retāks, parādījās cirsmas, un beidzot bataljons pa lauku ceļu nonāca pie veca sila, kur kadets Bīglers atkal varēja uzņemties taustekļu lomu.
Pēc nelielas atpūtas bataljons straujā tempā devās uz priekšu, it kā gribētu noskriet krievus; kādā izcirtumā kapteinis Zāgners, vezdams savu zirgu pie pavadas, personīgi iekāpa vēl neatdzisušā pierādījumā, ka te nesen uzturējušies cilvēki. Izmeklējot krūmus, izrādījās, ka tādu pierādījumu te daudz un ka te neapšaubāmi atpūtusies kāda karaspēka daļa. Kareivji kļuva jautri, bet virsnieku sejās izpaudās neizpratne: vai te bijuši krievi vai mūsējie? Pēc smakas to nevar noteikt, pēc izskata arī ne; maisījumā, kur bija iekāpis kapteiņa zābaks, atradās ķiršu kauliņi, kaut kādi graudi, desas āda un pāris zirņu; to visu tikpat labi varēja ēst krievi kā austrieši.
Virsnieki klusēdami raudzījās uz brūno piku, un virsleitnants Lukašs pirmais izsacīja domas:
— Varbūt mūsu avangards? Bet tad gan nevarētu būt palicis tik daudz.
— Mīisu avangards nevarēja te uzkavēties, jo tad mēs būtu to panākuši, — leitnants Dubs iebilda. — Tie būs bijuši krievi, kas dabūjuši vēdergraizes aiz bailēm, bet mēs, — un viņš pārmetoši pavērās kapteinī Zāgnerā, — gājām uz priekšu bez jebkāda aizsega.
Pēkšņi leitnants Dubs iesita sev pa pieri:
— Bet to taču var precizi konstatēt! Zēni, ieskrieniet krūmos un atnesiet visu, ar ko tur atslaucījusies! — viņš uzsauca tuvākajiem kareivjiem.
Kareivji nozuda krūmos un drīz atgriezās, turēdami divos kociņos ērmīgas lietas: zāles kušķus, zarus ar visām lapām, baltu glazē cimdu, kāda svētā attēlu, karalauka atklātni un pat gabalu avīzes. Leitnants lika tiem, kas atnesuši zāli un lapas, sviest projām šos pētīšanai nederīgos priekšmetus un paņēma atklātni. Tā bija rakstīta ungāru valodā, tāpēc viņš saturu nesaprata, tomēr tā nopriecājās, ka uzvaroši paziņoja kapteinim Zāgneram:
— Es atcerējos, ka, pārbaudot kāda ienaidnieka apmetni, bija pavēlēts nekavējoties pārbaudīt atejas, jo tā visvieglāk noteicams, kāda ienaidnieka daļa tur bijusi. Tātad mūsu priekšā ir, — viņš apgrieza atklātni otrādi, — nē, nevar izlasīt, pārāk notriepta. Tomēr tas nav svarīgi. Krievi tie tātad nav. Padodiet man to avīzes gabalu. Kā tā saucas? «Koprživa?» Paskat, avīze, turklāt vēl čeebu.
Kareivis pastiepa sprungulītī uzdurto papīru leitnantam Dubam pie pašām acīm, un tas skaļi lasīja:
šana
Ha viena.
plecos.
Neizdibināma acu priekšā tika mechanika.