kā dzirnakmens, kas visu sadrupina, uz lielo nāves pļauju zina.
Tas piepildīts! Kad rakstu rindas šīs, vi atpakaļ kā vilnis atplūdīs.
biedri, ari mugursomu ciešāk sasiet vari.
Gals krieviem, viņu karavadonis
Sauc: «Kas vēl izbēgt var, tas malacis!»
Bet pašam zobens, uzraksts zeltā tam:
«No cara — Galicijas atbrīvotājam.»
Leitnantu Dubu tā aizrāva avīze ar saplūkāto dzejoli, ka viņš aizmirsies paņēma papīru rokās, lai to izlasītu līdz beigām, bet papīrs pielipa viņam pie pirkstiem un oža brīdināja, ka viņš ar kaut ko notriepies. Viņš nometa papīru zemē un, slaucīdams pirkstus kabatas lakatiņā, ar laipnu smaidu uzrunāja virsleitnantu Lukašu:
— Latiņu paruna saka: «Inter arma silent Musae» — kad runā ieroči, tad mūzas klusē. Par laimi pie mums tā nav, tas, ko es jums nolasīju, ir skaists, lojāls, patriotisks dzejolis. 2ēl, ka tas saplēsts. Es to izdevīgā gadījumā būtu izlasījis kareivjiem, un tas pacilātu viņiem garu. Kungi, es varu galvot, ka pirms mums te ir bijuši mūsējie.
Zāgners pikti novērsās, Lukašs paspēra papīru ar zābaka, purnu un ierosināja:
— Vai nevajadzētu likt to nomazgāt? Ir gan tic kareivji īsti lopiņi: lojāls, patriotisks dzejolis, kas pacilātu armijas garu, dzejolis, kurā dzejnieks ielicis visu savu dvēseli, un kaut kāds nejēga atslaukās ar to, it kā pasaulē nekā cita vairs nebūtu, kas noderētu šim nolūkam.
Un viņa smīns bija sarkasma un ironijas pilns.
Tā viņi devās tālāk. Pagāja kāda stunda, un neviens neiedomājās, ka sakari ar avangardu sen jau pazaudēti. Pēcpusdienā viņi nonāca pie kādas meža pļavas, kur bija dzirdamas balsis. Kapteinis izsūtīja patruļu, kas atgriezās ar ziņojumu, ka pļavā apmetusies kāda mūsu artilērijas vienība, kas tur gana zirgus.
Bataljons tuvojās pļavai, kareivji jau priecājās par atpūtu, kad piepeši mežmalā parādījās virsnieks zirgā; viņš lēkšiem pieauļoja pie kapteiņa Zāgnera un uzbrēca:
— Welches Regiment? Einundneunzig? Wohin fuhren Sie es? Aber meine Ilerren! Das ist doch falsche Richtung! Ich hab doch links befohlen![62]
Viņš aizauļoja atpakaļ. Kapteinis dzinās jāšus viņam pakaļ un panācis lūdza precizākus norādījumus, jo viņš pazina, ka večuks ir brigādes komandieris. Norādījumus viņš nesaņēma, večuks tikai atkārtoja: «Ich hab doch links befohlen!» — un, kad kapteinis, apgriezdams zirgu, salutēja: «Zum Befehl, Herr Oberst!» — vecais ērms viņam uzbrēca: «Herr Hauptmann! Merken Sie sich fūr immer — Oberst Brigadieri»[63]
Kapteinis nosodījās klusībā par idiotiem un jāja atpakaļ pie bataljona. Par spīti brigādes komandierim viņš ļāva kareivjiem mazliet atpūsties, tad veda savus ļaudis tālāk uz kreiso pusi. Nevienam neienāca prātā, ka avangards turpina ceļu vecajā virzienā, neviens neiedomājās, ka viņi dodas uz priekšu bez aizsega un sakarniekiem. Viņi gāja tikpat bezrūpīgi kā uz Milo- vices nometnes šautuvi vingrināties šaut uz kartona kājnieku
figūrām, ko iedarbināja stieples un virve.
*
Kadets Bīglers, nenolaizdams acu no kartes un salīdzinādams tanī norādītās zīmes ar apkārtni, uzmanīgi virzījās uz priekšu, kaut gan viņam nebija pilnīgi skaidrs, uz kurieni jādodas un kur sastopami krievi. Viņš tomēr apzinājās, ka viņam uzticēts svarīgs uzdevums, un centās izpildīt to tā, lai iemantotu atzinību. Viņš mundri soļoja savas mazās armijas priekšgalā, steidzināja kareivjus un nepacietīgi gaidīja parādāmies pirmo ienaidnieku, lai nekavējoties sūtītu bataljonam ziņu, ka jāsāk uzbrukums.
Netālu aiz kadeta soļoja sakarnieks Sveiks kopā ar otru kareivi, kas bija Sveiku tīšām pagaidījis, jo vienatnē tam bija garlaicīgi, un nu apsveica viņu ar vārdiem:
— Diviem mums būs vieglāk iet un arī aizsargāties, ja mums kāds uzbruktu un gribētu aplaupīt. Te, mīlīt, ir tādi meži, ka laupītāji var dzīvot, cepures kuldami. Vai tev šautene pielādēta? Uz kadetu un biedriem tur priekšā palaisties nevar, viņi iet vienā iešanā un uz mums pat neatskatās. Nomaldīties gan te nevar, viena pati taka vien ir.
— Šautene man nav pielādēta, — Sveiks pamācoši atbildēja, — jo ar pielādētu šauteni nav nekāds joks: paņemsi rokā, pasvārstīsi, un — bāc! — viss lādiņš pašam vēderā. Tas ir taisnība, ko mēdza teikt lajtnants Fremlers, kad es biju dienestā Budejovicē: «Manlichera sistēmas šautene, 1895. gada modelis, ir vislabākā šautene pasaulē, bet, ja jūs, diedelnieki, neturēsiet to tīru un ja kāds pēc apmācībām būs atstājis stobrā patronu, tad es viņam zvelšu pa pauri.» Nu, bet apmaldīties, draugs, tu vari visur, arī Prāgā. Es pazinu reiz kādu Haldu, viņš lēja vara katlus pie Ringshofera; viņam bija Bubnos saderēta meiča, un viņš gāja ar to svētdienās uz «Kutileku» Letnā dejot pieklājīgas dejas, jo tur zālē uz sienas bija rakstīts: «Lūdz dejot pieklājīgi!» Reiz viņš tur bija pavairāk iemetis, saķildojies ar savu meiču un devies viens pats mājup; nonācis Vaclava laukumā, viņš uzprasījis policistam, kā nokļūt Smichovā. Policists visu sīki paskaidrojis un piebildis: «Ejiet tik taisni pa sliedēm!» — un Halda gājis arī pa sliedēm, kamēr piekusis, atsēdies atpūsties un iesnaudies. Bet tad viņš jūt, ka viņu kāds purina; viņš atver acis un ierauga dzelzceļa sargu, kas kliedz: «Vācieties nost! Vai gribat pakļūt zem vilciena?» Un tad Halda pamanījis, ka apmaldījies; bijis jau rīts, un viņš sēdējis uz dzelzceļa uzbēruma pie Vinohradu stacijas, bet seja viņam bijusi galīgi apdauzīta, veļoties lejup pa Nusles kāpnēm . . . Bet nu man gan liekas, ka mums nav neviena ne priekšā, ne aiz muguras.
Tā tas arī bija, jo kadets Bīglers, sekojot kartei, bija nogriezies pa labi un bataljons, kā zināms, arī bija mainījis agrāko virzienu. Sveika biedram duša noslīdēja papēžos.
-— Re nu, nelga, tikmēr tarkšķēji, kamēr apmaldījāmies. Atgriezīsimies pļaviņā pie artileristiem: pusdiena jau klāt, un viņiem varbūt patlaban ēdamā reize.
— Taisnība, vieni paši mēs karot nevaram, mums kādam jāpiebiedrojas, — Sveiks piekrita, un viņi griezās atpakaļ.