Pusbaterijas komandieris bija jauns virsleitnants, par laimi, čechs. Kad Šveiks paziņoja, ka viņi esot 91. kājnieku pulka 6. bataljona sakarnieki, kas pazaudējuši savu avangardu un bataljonu, viņš nevarēja smieklus valdīt:
— Nu gan jūs dabūsiet piparus, puiši! Kur tad jūs tā blandījāties? Es nezinu, vai jūsējie gājuši te garām; mēs te stāvam kopš paša rīta un esam redzējuši dažādas karaspēka vienības.
Jēzus Marija, kas jums par gudram galvam: sakarnieki apmaldās uzbrukuma laikā! Par to jūs var nošaut!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks beidzot tika pie vārda, — ka mēs pilnīgi apzināmies stāvokļa nopietnību. Kareivim tas nav nekāds joks — pazaudēt kaujas laukā, savu pulku, jo kareivim vienmēr jātur prātā, kā labāk kalpot savam pulkam un kā sagādāt jaunu slavu tā karogam. Kad es biju aktivajā karadienestā, obrlajtnanta kungs, tad mums tur bija kapteinis Murčeks, viņš bija kuprains, bet kalpojis Serbijā par spiegu un tāpēc iecelts par kapteini. Šis pats kapteinis Murčeks katrreiz, kad sākās lielie manevri, pavēlēja ielikt katram ierindniekam mugursomā 250 kaujas patronas un, kad avangards devās uz priekšu, jādelēja starp sakarniekiem, noklausījās, ko šie runā, un visu pierakstīja kabatas grāmatiņā. Kad manevri beidzās un ļaudis apmetās atpūsties, viņš atsauca sakaru komandu un teica: «Vai jūs zināt, kas ir morāle? Morāle, kareivji, ir visu to pienākumu izpildīšana, ko mūsu priekšniecība uzliek mums saskaņā ar mūsu spējām. Tāpēc ir nemorali, ka jūs, speķa butes, saņēmuši pāris simtus kaujas patronu, velkaties nokārtām galvām kā pussprāguši kleperi un apvainojat savu priekšnieku personā savas zemes valdnieku. Abtreten, Morgen zum Rapport![64]» tāpēc atļaujiet padevīgi ziņot, obrlajtnanta kungs, ka mēs nepavisam negribējām apmaldīties un padarīt armiju par diviem durkļiem nespēcīgāku. Padevīgi lūdzam pieņemt mūs jūsu baterijas uzturā un apgādē; algu mēs jums neprasām, gan jau mēs kādreiz sastapsim savu bataljonu un mantzinis Vaneka kungs mums visu izmaksās.
— Draugi, — virsnieks pasmējās par Šveika godbijīgo valodu, — baterijā es jūs pieņemt nevaru. Kur es jūs likšu? Turklāt jūs varbūt jau šodien pat atradīsiet savu bataljonu, tālu tas vēl nevar būt, gan jau kāds par to ko zinās, vismaz kara- lauka žandarmi. Tie jums noteikti visu pasacīs un pat vēl aizvedīs.
— Padevīgi lūdzam, obrlajtnanta kungs, padomājiet labi, pirms mūs noraidāt! — Šveiks noskumis sacīja. — Mēs atrodamies ienaidnieka priekšā, un tad divi cilvēki ir piliens jūrā, bet, kad baterija kļūst par diviem cilvēkiem stiprāka, tam kaujā liela nozīme. Un mēs jums būsim uzticami labās un ļaunās dienās, un maizi un devu no katla mes varētu sakt saņemt ar šodienu.
•— Nē, nē, puiši, no tā nekas neiznāks, — virsleitnants atvai- rījās, — bet paēst jums mūsu pavāri iedos, un maizi arī dabūsiet no artileristiem. Abtreten! Laimīga ceļu!
Šveiks ar savu biedru, kas skaļi jūsmoja par Sveika daiļrunību, devās ar virsleitnanta pavēli uz virtuvi. Pavārs gan kaut ko norūca par kājnieku lielajiem vēderiem, kas nekad neesot piepildāmi, taču pamaisīja katlā ar pavārnīcu un piekrāva viņu katliņus līdz malām pilnus biezas rīsu biezputras ar kapātu vērša gaļu. Šveiks un viņa kara biedrs noņēma mugursomas, apsēdās uz tām, iespieda katliņus starp ceļgaliem un, izvilkuši karotes, ķērās pie ēšanas.
Pie viņiem pienāca lielgabalnieks un sāka runāt vāciski; Sveiks, piebāzis pilnu muti, neko neatbildēja, un lielgabalnieks atsāka poliski. Sveika biedrs norūca: «Versteht nicht,» — un pienācējs sāka tarkšķēt ungariski, turklāt tik stipri iesizdams Sveikam pa roku, ka tam biezputra izkrita no karotes. Šveiks aizsvilās, pagrieza galvu uz lielgabalnieka pusi un uzsauca:
— Tarkšķi, ko muldies? Domā, ka tavu žvankstēšanu kāds saprot? Dieva vārds, kraušu tev vienreiz, ja vēl ko murmulēsi!
Lielgabalnieks sāka smieties.
— Tu esi čechs? Ko tad tu tūliņ to neteici? Nu, tad jau mēs sapratīsimies. — Un viņš atsēdās blakus zālē, apvaicādamies, no kurienes viņi te ieradušies.
•— Man prātā, ka 91. pulks vai vismaz kāda daļa te gāja garām, — viņš vēlāk sacīja, — bet, kurp viņi gāja, nezinu. Kad fronte sāk kustēties, zēni, tad jātur acis rokā, lai nenoklīstu no savējiem. Cita karaspēka daļa jūs nepieņems, un, ja pieņems, tad vēlāk jums vajadzēs nodot savai daļai apliecību, kur esat bijuši un kādās kaujās piedalījušies. Tagad daudz tādu slaistu saradies, kuri it kā noklīduši no savējiem, bet patiesībā pārgājuši citas daļas apgādē. Un, kad arī šai daļai jādodas uzbrukumā, tad viņi piesmērējas atkal citai. Šitādi veikli zēni trīs mēnešus pavada pirmajā līnijā un ne reizes šauteni nepaņem rokā. Tagad viņus sāk saņemt stingrāk. Tātad jūs, zēni, no Pragas?
Šveiks stādījās priekšā savietim un tūdaļ noprasīja:
— Vai jūs nekalpojāt par komiju pie Peksidera kunga Vinohrados? Ne, tas gan bija gaišākiem matiem; vai varbūt jūs strādājāt par kalēju pie Součeka kunga Štepana ielā? Arī ne? Dīvaini, — es taču esmu jūs kaut kur redzējis!
Lielgabalnieks atnesa viņiem klaipu maizes un divas paciņas tabakas. Šveiks izjusti pateicās labsirdīgajam savietim un patlaban cēla somu plecos, kad pie viņiem pienāca virsleitnants un sirsnīgā izbrīnā izsaucās: .
— Ko, puiši, jūs vēl tepat? Taisieties, ka pazūdat! Man tā šķiet, ka nekādas gudrības mēs no jums nemantosim, slīmesti tādi!
Šveiks militāri izslējās, pielicis šauteni pie kājas, un, pagriezis «acis pa labi», neparasti nopietni sacīja:
— Padevīgi pieteicam savu aiziešanu, obrlajtnanta kungs. Arī muļķiem kādreiz palaimējas ko lielu izgudrot, jo cilvēki nemaz nav tik stulbi, kā izskatās. Ko jūs, obrlajtnanta kungs, domājat, kad raugāties uz saviem lielgabaliem? Nekā, bet es domāju. Redziet, obrlajtnanta kungs, lielgabalam ir tādi iegriezumi, tādas vītes, un tās liek šrapnelim vai granatai šauties vispirms uz augšu un tad loka līnijā lejup. Šāviņš lido tā.