Šveiks paņēma šauteni kreisajā rokā un ar labo apvilka pa- rabolu.
— Tā viņš lido. Un jums nekas neienāk prātā! Bet, ja nu jūs, artileristi, nostādītu lielgabalu uz sāniem, uz viena riteņa, tad šāviņš lidotu lokā no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso pusi atkarībā no tā, uz kura riteņa lielgabals stāvētu. Jūs varētu šaut aiz stūra, jūs varētu apšaudīt krievus no flangiem, un viņi nekādi nezinātu, kas un no kurienes šauj.
Virsleitnants smējās locīdamies, lielgabalnieks un citi artileristi, neaptverdami Šveilca atklājuma lielo nozīmi, truli raudzījās virsleitnantā un runātājā; izsmējies virsleitnants pasniedza Sveikam riekšavu papirosu:
— Dodiet nu kājām vaļu! Šo savu atklājumu paziņojiet ģeneralštabam!
Šveiks atkārtoti pieteica savu aiziešanu un, maigā skatienā ietvēris baterijas komandieri, sentimentāli piebilda:
— Līdz pēdējai stundiņai atcerēšos jūsu laipnību, obrlajtnanta kungs.
Uzmetuši šautenes plecos, viņi izgāja uz tā paša ceļa, ko šodien jau divas reizes bija gājuši — turp un atpakaļ. Viņi gāja ilgi, šīs divas Austrijas armijas noklīdušās avis, un pastāvīgi apspriedās, vai nogriezties pa labi vai pa kreisi. Ceļā negadījās neviens ne braukšus, ne kājām, un, jo tālāk viņi gāja, jo dīvaināk likās, ka apvidus tik tukšs. Ceļabiedrs sāka jau gausties, ka viņi būšot nokļuvuši aiz krievu frontes līnijas. Šveiks apskaitās:
— Un kas tad par to? Mēs viņiem uzbruksim no mugurpuses! Nu, ncčinksti, ka esam apmaldījušies; neesam jau zīdaiņi, nepa- zudīsim! Kad es gulēju Prāgā slimnīcā, tad tur kāds reimatiķis stāstīja, kāds notikums atgadījies 1914. gadā viņu pulkā. Viņiem noklīdis bundzinieks ar taurētāju, — abi iegājuši kādā Galicijas ciemā papriecāties pēdējo reizi ar skuķiem, iekām viņiem būs jānoliek karote. Nu, un tur viņi aizgulējušies, un, kad no rīta pamodušies, no pulka ne vēsts. Projām. Viņi palikuši stāvam kā sālsstabi un vaimanājuši: «Jēzus Marija, ko nu lai dara?» Gājuši meklēt savu pulku, taisni tāpat kā mēs meklējam savu bataljonu. Taurētājs nesis tauri, bundzinieks bungas. Taurētājs bijis izglītots cilvēks, inženieris vai kas tamlīdzīgs, un viņš ar zīmuli uzzīmējis bundziniekam uz bungām visu apkārtnes karti. Viņš tur atzīmējis katru ciemu, peļķi, krustu ceļmalā, meža bumbieri, strautiņu, katru sv. Jāni Nepomuku, katru mēslu gubu, baznīcu, V iziņu, iebraucamo vietu, katru meža c.eļu, izcirtumu, gravu, — vārdu sakot, visu, ko viņi ceļā redzējuši.
Tā viņi klejojuši no pusaugusta līdz novembrim, izstaigājuši visu Galiciju krustām šķērsām un bijuši atēdušies kā barokļi, un uz bungām bijis atzīmēts viss, kam jābūt kartē. Un tā reiz pievakarē pie pašām ungāru robežām viņi uzskrējuši virsū savam pulkam, bet neviens viņus tur nav pazinis, tikai viņu kapteinis, jo pulks ticis vairākkārt sakauts un safortnēts no jauniem kaujas bataljoniem.
Kapteinis arī nav gribējis ticēt savām acīm, kamēr nav viņus aptaustījis savām rokām; izrādījies, ka Sarkanais Krusts jau sen izsludinājis viņus par bezvēsts pazudušiem, sagūstītiem, ievainotiem un mirušiem, lai nebūtu jāmaksā pabalsts viņu piederīgiem.
Kapteinis aizsūtījis tās bungas uz Vīnes kara topogrāfijas institutu, un tur pēc atzīmēm uz šīm bungām pagatavojuši jaunas ģenerālštābā kartes. Topogrāfi dabūjuši daudz ko papildināt, kas līdzšinējās Galicijas kartēs trūcis. Taurētājam par to piešķīruši lielo zelta medaļu, bundziniekam — sudraba; taurētāju iecēluši par pulka taurētāju, bet bundzinieku iesēdinājuši Terezinas cietumā, jo viņš izteicies, ka virsnieki, kas sastāda ģeografijas kartes, esot idioti un apzogot valsti. Un zini, draugs, ar tādu karti, kādu uzzīmējis šis taurētājs, vispār nemaz nav iespējams apmaldīties!
It kā apstiprinot šos vārdus, mežs kļuva retāks un starp koku galotnēm parādījās zilas debess laukumi. Sveika ceļabiedrs pielika soli, aizsteidzās Sveikam priekšā un izsaucās:
— Dieva vārds, tīrums! Re, kur ciems arī! Tur noteikti kāds būs!
Bija arī; mežmalā starp kokiem parādījās kadets Bīglers un jautāja:
— Vai uzgājāt mežsargā māju? Dabūjāt man kaut ko? Jūs taču gājāt kopā ar mani pa priekšu?
— Negājām, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks pārtrauca. — Vai jūs te viens pats? Mēs negājām izlūkos, mēs bijām sakarnieki, ar jums bija kopā citi. Vai jūs viņus aizsūtījāt uz mežsarga māju? Mēs gan neredzējām, ne mežsarga mājas, ne mūsējo, jo apmaldījāmies. Aiz mums nav vairs neviena, kadeta kungs, mēs esam pilnīgi pazaudējuši savu bataljonu, un neviens par mums nekā nezina. Mūsu br Ijons varbūt jau velnam rīklē, un mums jākaro vieniem pa^ern. Jūs nu par to daudz neraizējieties, kadeta kungs, ka tā iznācis; tagad daudzi karo paši uz savu atbildību.
Kadets Bīglers mazdūšīgi nokāra galvu; zelta medaļa izslīdēja no viņa rokām kaut kur neziņā, un kadets tikai smagi nopūtās:
— Kā man gribas ēst! Vēders man arī sāp, — es pirmīt sa> dzēros ūdeni, un nu man vajadzētu kaut ko siltu. Varbūt tie no mežsarga mājas drīz atgriezīsies.
— Neatgriezīsies, kadeta kungs, — Sveiks pārliecinoši atbildēja, — viņi arī ir apmaldījušies. Līdz vakaram vairs nav tālu» mums nāksies pašiem padomāt par sevi. Savējos mēs šodien vairs nesameklēsim; laime vēl, kadeta kungs, ka jūs esat virsnieks un ka jums ir karte. Jūs ri. paskatīsieties, kur mūsu bataljons varētu būt, un mēs dosimies turp taisnā ceļā. Bet tagad, es domāju, vajadzētu pameklēt tanī ciemā naktsmājas un vakariņas.
— Ejiet, kur gribat, — ievaidējās kadets, saķēris vēderu rokām, — Jēzus Marija, šito sāpēšanu! Nu gan man gals klāt! Bet atbildību, Šveik, es ne par ko neuzņemos, tanī ciemā var būt krievi.