•-—ja nebūs, iesim uzbrukumā, ja būs, atkāpsimies, — Šveiks sāka filozofēt. — Jūs, kadeta kungs, esat galīgi slims virsnieks, godīgs kareivis savu slimo priekšniecību nekad nepametīs. Es kā vecākais uzņemos komandu. Virziens — tur tas ciems. Soļos, marš!
Viņi paņēma kadetu, kas locījās un stenēja, zem rokām un devās pa grambaino lauku ceļu uz ciemu. Bīglers vai mira aiz bailēm, ka viņi iekļūšot krieviem taisni nagos, bet Šveiks palika mierīgs:
— Ziniet, kadeta kungs, mēdz sacīt, ka bez dieva gribas nevienam matiņš no galvas nenokritīs. Vakar pie ugunskura kāds kareivis stāstīja, ka viņi gājuši uzbrukumā pret krieviem un ka viņiem līdz bijis arī feldkurats. Viņi apmetušies mežā atpūsties, un viņa godība ķēries pie uzkožamiem. Viņam bijusi ungāru desa, olas un sarkanvīns, bet pēkšņi krievi viņus atklājuši un sākuši gāzt uz viņiem šrapneļus un granatas. Visi metušies bēgt, tikai feldkurats palicis sēžam uz bluķa, izklājis tur salveti un neceļ ne ausi. Viņš pat vēl kliedzis uz kareivjiem: «Nebēdziet, jūs tītari! Jūs visur atrodaties dieva rokās, un dievs
nevienam bez vajadzibas neļaus iet bojā. Ko dievs dara, ir labi darīts.» Tad pēkšņi eksplodējis šāviņš, taisni pēdējais, un, kad dūmi izklīduši, tad uz bluķa bijusi tikai baltā salvete, pudele vīna, sešas olas un ripuļos sagrieztā ungāru desa. Tas bijis tik labi nostrādāts, kadeta kungs, ka no feldkurata nav palikusi ne poga pāri, bet viņa brokastis palikušas neaizskartas. Pasaulē jau tā iekārtots, ka ar katru cilvēku notiek taisni tas, kas viņam nolemts. Ja mums lemts krist gūstā, tad mūs sagūstīs, jo tāda ir dieva griba. Bez tam vēl stāsta, ka krievi. . .
— Šveik, — kadets viņu pārtrauca, — runa nav tikai par gūstu vien. Krievi savus gūstekņus spīdzinot. Izdurot gūstekņiem acis, nogriežot ausis un degunu, nokniebjot ar knaiblēm viņu dabiskās lietas un iespraužot pašiem zobos. Krievi taču ir cilvēkēdāji, viņi ir mežoņi!
Šveiks bezcerīgi atmeta ar roku.
— Stāstīt jau stāsta gan visādi, bet tā viņi vairs nedara; tā darīja tikai turku karā vai atkal tad, kad mūsējie ieņēma Herce- govinu. Un par tādu sīkumu kā nogrieztu degunu nebūtu vērts runāt. Zižkovā dzīvoja kāds Tonda Vejvoda, tam degunu bija saēdis laikam vēzis, un viņš mēdza izmaksāt draugiem krodziņā un lielījās: «Šodien es sazvejoju 7 kronas 80 hellerus, divus kreklus un divus pārus zābaku, bet, kad man izkārtne bija kārtībā, tad pa visu dienu labi ja 80 hellerus sadzinu.»
Vecos laikos, kadeta kungs, cilvēkus dažādi spīdzināja; šiem nolūkiem bija izgudroti visādi teicami instrumenti. Kad iebrauksiet Prāgā, tad aizejiet uz pilsētas muzeju apskatīties. Cilvēkus stiepa uz moku sola, dzina naglas mēlē, lauza kaulus uz rata, un cilvēki visu to ar prieku atļāva, ja vien iepriekš dabūja svēto vakarēdienu; viņi to tāpēc labprāt pacieta, ka tas viss notika dievam par godu un slavu. Tādam ķecerim vai raganai salauza visus kaulus, sadzina aiz nagiem pakavu naglas, saspieda viņus spīlēs plānus kā plāceņus. Un katram instrumentam bija savs īpašs nosaukums atkarībā no tā. kādu darbu tas veica: kāju salaušanai lietoja sv. Jāzepa stilba kaulus, zobu izraušanai — dievmātes smaganas, kaulu sadragāšanai — sv. Pētera ribas. Tādā kārtā ķeceris vai gūsteknis jau iepriekš zināja, ar ko viņu iepriecinās, un, kad lielinkvizitors lika atnest sv. Valentina spīles, tad gūsteknis varēja būt pārliecināts, ka no viņa iztaisīs aknu desu gavēnim.
Šitā visa krieviem nav, tāpēc ar mums nekas nevar notikt;
ja nazis labi iztrīts, tad — čiks! — un auss nost bez kādām sāpēm. Un, ja cilvēks labi panes sāpes un izturas mierīgi, tad viņu pasludina par svēto. Romā reiz cepinājusi kādam pāvestam sānus, un, kad domājuši, ka nu viņam pietiks, viņš šiem pēkšņi, laipni smaidot, teicis: «Lūdzu, kungi, pagrieziet mani uz otriem sāniem, es gribētu visur vienādi apcept, jo man ļoti patīk simetrija.»
Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un kadets Bīglers ieteica vēl brītiņu pagaidīt, kamēr satumsīs. Viņi nosēdās kādā dārziņā aiz šķūņa, kadets stenēja un vaidēja, kareivis aizlīda četrrāpus līdz būdai, lai noskaidrotu stāvokli, bet Šveiks priecināja kadetu:
— Es jums, kadeta kungs, izvārīšu viru un salīkšu tur labi daudz ķiploku; es jums pielikšu pie vēdera siltu ķieģeli, tas noņem sāpes. Es jūs neatstāšu, kadeta kungs.
Kareivis atgriezās un apgalvoja, ka ciemā, atskaitot zemniekus, nekā cita neesot; tas krietni vien uzmundrināja kadetu. Viņi piecēlās un piedauzīja pie būdas loga. Kāda vecene atvēra logu un, šausmās iekliegušies, ieraugot kareivjus, sāka lauzīt rokas:
— Nekā man nav, kundziņi, nekā! Moskaļi visu pajēm!
— Vai sen, ka tie moskaļi te bija? — kadets piesardzīgi apvaicājās.
— Nupatās, nupatās, — vecene kladzināja, — no rīta bi, V^akar vakarā bi, katru dien bi. Nekā nav, moskaļi pajēm. Ap- kāv vistīš un aizgā.
— Vai ateja te ir? — kadets atkal iejautājās, jo vēdergraizes nemitējās.
Vecene enerģiski purināja galvu: • •— Nekā nav, kundziņ, nekā, moskaļi pajēm.
— Pag, vecen, mēs paši paskatīsimies, — Šveiks pastūma viņu sānis un iemetās būdā. Istaba, salīdzinot ar parastajām ruteņu būdām, bija visai tīra un glīta; lielā krāsnī kurējās uguns, uz soliņa gulēja cepšanai sagatavoti maizes klaipi. Šveiks pavēra durvis uz pieliekamo: pītos grozos baltojās olu grēdas, no griestiem nokarājās šķiņķi, speķa šķēles un paštaisītu žāvētu gaļas desu virtene. Šveika sirdi šis skats visai iepriecināja; viņš devās atpakaļ pasaukt kadetu un biedru, kurus vecene pūlējās pierunāt:
— Mēs nabaga cilvēki, tur aiz upītes zaldātu kungi atradīs
mājas, kur dzīvo bagāti saimnieki. Mums moskaļi visu pievākuši.
— Nežvanksti, mammiņ, — Šveiks viņu biedriski pamācīja, — šo dziesmiņu mēs jau zinām: «Moskaļi pajēm. Apkāv vistīš, paspaidī meitīš un aizgā.» Kadeta kungs, padevīgi ziņoju, ka varam iet iekšā, šitai raganai pieliekamā vesela desu tirgotava. Vecomāt, mēs ēdīsim pie tevis vakariņas un paliksim pa nakti. Par velti neko negribam, mēs tev samaksāsim. Nu, ar labu vai ļaunu? Ko tu domā, mūsu kapteiņa kungu nelaist iekšā? Vai gribi redzēt?