Viņš izvilka durkli no maksts un pielika smaili vecenei pie rīkles; tā iespiedzās, atlēca nost un aicināja viņus iekšā baiļu un pazemības pilna. Istabā viņa krāsns gaismā saskatīja, ka viens ir virsnieks, un, murminādama: — Kapteiņa kungs, kapteiņa kungs, — sāka tvarstīt kadeta rokas, lai noskūpstītu tās.
— Re, vecen, tā man patīk, — Šveiks labvēlīgi uzsita viņai uz pleca, — tā vajag godāt karavīrus.
Kadets izņēma no kabatas naudu, vecene, gatava pakalpot negaidītajiem viesiem, atnesa maizi, uzvārīja pienu, sazin no kurienes izvilka vārītu šķiņķi, bet visu laiku nenolaida acu no ārdurvīm.
Šveiks uzvārīja kadetam stipru un rūgtu tēju, apguldīja priekšniecību uz lāviņas, kas bija gultas vietā, apsedza ar vecenes kažoku, un Bīglers, kam siltums mazināja vēdergraizes, ^ tūliņ aizmiga.
Pie maizes un gaļas palika tikai Šveiks ar savu biedru; vecene iešāva maizi krāsnī un izgāja ārā, it kā kādu gaidot, bet kareivis, gremodams milzīgu kumosu, sacīja Sveikam:
— Tā ir laba gaļa, krietni nosālīta un nožāvēta; tas nekas, ka tā drusku ož pie kaula. Vislabāk, draugs mīļais, žāvēt gaļu zāģu skaidu un kadiķu dūmos, tad gaļa ir kā kūka. Kā kūka, es tev saku!
— Šitā nu gan kūkai nelīdzinās, un tu ēd, bet nepārēdies, — Šveiks atbildēja. — Gaļa ir gaļa. Par gaļu ij suns ir priecīgs.
Vecene atgriezās, un viņai sekoja jauna, plecīga un stalta sieviete. Vecene tūliņ iepazīstināja:
— Tā ir mana meita, vīrs karā. Redzi, — viņa griezās pie jaunās, — mūsu kareivji, mūsu zaldātu kungi ieradušies viesos. Dzen moskaļus.
Jaunā parādīja platā smaidā stiprus zobus, un Šveiks pieklājīgi piebīdīja viņai tējas krūzīti:
— Lūdza, dzeriet ar mums, kundze! Kā tad jūsu kungu sauc? Kur jums jaciņa labi piestāv! — un viņš pārvilka roku pār kuplajām krūtīm.
Viņa piedalījās tējas dzeršanā un ielaidās sarunā ar Sveiku, kam rokas nemaz nestāvēja mierā, delnas niezēja, un, tiklīdz vecā pagriezās sānis, viņš paberzēja tās gar meitas blūzi vai svārkiem.
Biedram uzmācās miegs; vecene ienesa no āra kažociņu un iegāja ar to pieliekamā, uzmetusi meitai izteiksmīgu skatienu, bet tā tikai skaļi iesmējās, kad Šveiks ieknieba viņai stilbā.
Tad viņa piecēlās, paziņodama, ka laiks gulēt, un uzlīda uz krāsns, kur jau iepriekš bija uzmetusi ne visai tīru spilvenu no kadeta lāviņas. Sveika biedrs izstiepās uz sola, bet drīz vien tas viņam likās par cietu un viņš pārvācās uz grīdas. Pamanījis Sveika nemieru un ilgu pilnos skatienus uz krāsni, viņš norūca:
— Kas tev tur par prieku, vai mājās sieviešu trūka? Labāk liecies gulēt, ir tā jau pēc cūkgaļas miegs nebūs lāga.
— Taisnība gan, — Šveiks piekrita, atlaizdamies viņam līdzās. — Bet to visu es tikai tīšām; neviena sieviete neņems ļaunā, ja tu izrādīsi, ka viņa tev patīk. Tā, tās nu mums ir pirmās naktsmājas, kopš esam pazuduši; lai nu kā, tas tomēr labāk nekā mežā, kad tur bijām. Toreiz es stāstīju virsnieku kungiem pie uguns, ka kāds mūrnieks gribēja dāvināt sievai uz dzimumdienu Zānes kazu, bet obrlajtnants Lukaša kungs negribēja tam«% ticēt, viņš man otrā dienā aizrādīja, ka tādas lietas cilvēki uz dzimumdienu nedāvinot. Bet es tev teikšu, draugs, ka cilvēki ļaunā nolūkā dāvā viens otram vēl trakākas lietas nekā Zānes kazas, no kurām vismaz savs labums. Es reiz nopirku no Krausa kunga, Radlicas pienotavas grāmatveža, suni, senbernaru, ko tam sv. Jāņa dienā iedāvināja uz vārdadienu viņa līgava. Tas bija skaists senbernars gadu veca teļa lielumā, bet viņš atdeva man to par pieekronu, lai tikai tiktu vaļā; viņš teica, ka nevarot uz šo suni aukstasinīgi paskatīties.
Un tad viņš man izstāstīja, ko šā suņa dēļ izcietis. Viņš iedāvinājis šai savai jaunkundzei vārda dienā zelta rokas pulksteni un saderinājies ar viņu, bet ar kāzām nesteidzies, un tad viņa nopirkusi viņam šo suni. Viņš raudāja, to stāstīdams: dzīvokļa
saimniece, pie kuras viņš jau sešus gadus bija nodzīvojis, nav gribējusi ar viņu vairs runāt, kad viņš atgriezies no Jāņu nakts uguņošanas un atvedis saitē suni, un no rīta uzteikuši istabu, jo suns gaudojis visu nakti un citi īrnieki sūdzējušies. Viņš nolūdzies, lai atļauj palikt, solījis maksāt mēnesī piecas kronas vairāk un suni turēt pie sevis istabā, lai tam nebūtu bailes. Tā viņš darījis, bet no rīta ieradies sētnieks: apakšējā stāvā griesti kļuvuši slapji, vai te neesot caura veļas baļļa. Saimniece pateikusi, ka viņa suni neiešot apkopt un ēst arī nedošot.
Tomēr Krausa kungs vēl galvu nav nokāris, — viņš glaudījis suni un daudzinājis: «Ak tu manas dārgās Miluškas dāvaniņa!» — un devies uz zirga gaļas pārdotavu pie Štapeca kunga Koširžā, kur nopircis sunim gaļas desas un aknu desas. Par diviem zelta gabaliem viņš nopircis astoņdesmit desu, pusklaipu maizes un devis sunim pusdienas: sviedis viņam desas un maizes gabalus un priecājies, ka suns noķer visu gaisā. Viņš izbarojis visu, bet, kad vakarā atgriezies no kantora, tad suns gaudojis aiz izsalkuma. Krausa kungs devies atkal pie Štapeca kunga un sapircis desas par piecnieku, miesnieks gribējis nosūtīt tās ar savu mācekli, bet Krausa kungs galvojis, ka varēšot aiznest viens pats. Tad Štapeca kungs viņam sacījis: «Nebaidieties, cien. kungs, mans zēns nevienam nekā neteiks. Kur, lūdzu, ir jūsu restorāns? Vai jūs katru nedēļu dodat cūkgaļu, arī vasaru? Ziemu es jums, cien. kungs, varētu katru dienu piegādāt paštaisītas cūku aknu desas, jo ziemu zirgi biežāk pārlauž kājas.»
Tā nu šis grāmatveža kungs katru dienu staigājis pēc desām un maizes un vakaros vedis suni uz Vltavas krastu staigāt. Miluška tur jau gaidījusi, viņi nostaigājuši līdz pat Smichovas ostai, Miluška glaudusies viņam klāt, suns cilpojis nopakaļ, un jaunkundze priekā smaidījusi: «Jencīt, mēs esam kā angļu lords un lēdija pastaigā. Vai tev patīk šis suns? Vai tu priecājies par viņu?»