Līdz jūlija beigām Krausa kungs to izturējis un tad sacījis darba biedriem: «Izvēle man nav lielā: vai nošauties pašam, vai nošaut suni, vai apzagt kādu, vai precēties.» Bet, kad Miluška sākusi raudāt, ka viņš gribot tikt vaļā no nevainīga kucēna, tad viņš izšķīries par precēšanos. Un otrā dienā pēc kāzām jaunā sieva atnāca pie manis, lai es aizejot pēc suņa, viņi negribot to dzīvoklī turēt un lēti atdošot. Tā es dabūju suni par piecnieku, un jaunā sieva vēl ietina man lakatiņā kāzu rausi. Tā, draugs, iet dzīvē: cilvēkiem ir visādi nolūki un mērķi, bet viņi dara un runā pavisam ko citu un apved tevi ar savu politiku ap stūri. Kolēģi, vai tu jau guli?
Kareivis krāca kā sasaldējies suns. Šveiks viegli pagrūstīja viņu, bet, kad gulētājs nepamodās, turpinādams krākšanu, Šveiks klusiņām piecēlās un taustījās uz krāsns pusi. Tur viņš pakāpās uz soliņa un drīz vien sataustīja divas basas, spēcīgas kājas; viņš noglāstīja stilbus un, kad tās nerāvās projām, uzlīda uz krāsns. Tumsā pie pašiem griestiem atskanēja klusināta, nebūt ne sirdīga balss: «Nu, tebja čert! Kūda ti lezeš?» — tad sākās kaut kāda čaboņa un murdoņa, kas noslēdzās ar glaimīgu un padevīgu: «A na platoček daš?» Un tad visā istabā iestājās svinīgs klusums, ko tikai šad tad pārtrauca kareivja krācieni un čaukstēšana uz krāsns.
Ap pusnakti kaut kur tālumā iegrāvās lielgabali, bet neviens to nedzirdēja, jo arī Šveiks pēc šāsdienas pārdzīvojumiem gulēja uz krāsns saldā un spirdzinošā miegā. Viņam neienāca prātā padomāt, ka viņa ceļā uz austrumiem pēc nieka pāris simtiem kilometru morāle tā pārmainījusies, ka, lai iegūtu to, ko pie mums panāk ar mūžīgas mīlas un uzticības zvērestiem, notara apstiprinātiem līgumiem un baznīcas svētību altara priekšā, pietiek pamāt ar galvu uz jautājumu: «A na platoček daš?» Tomēr tas ir tikai loģisks lietu noslēgums: teatra prima- donna prasa briljantus, bet meičai ruteņu būdā pasola nopirkt lakatiņu, un to viņa tiešām pelnījusi.
Rītā, kad kadets pamor ās vecene jau rīkojās ap pavardu un Šveiks vārīja ballu kafiju, pūzdams katliņā ar verdošu pienu. Pamanījis, ka kadets mēģina piecelties, Šveiks piegāja pie viņa.
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, nakti sevišķu notikumu nebija. Vai jums, kadeta kungs, jau labāk? Es jums tūliņ došu brokastis.
— Šveik, — kadets mīksti lūdza, — dodiet gan drīzāk! Man vairs nekas nesāp, bet nespēcīgs gan esmu kā muša. Bet kas ar ienaidnieku? Vai nekas nav redzams un dzirdams? Es gan nezinu, vai varēšu iet ar jums tālāk.
— Mēs jūs, kadeta kungs, nepametīsim, lai notiek kas notikdams, — Šveiks stingri atbildēja. ■— Te, šinī būdā, mums ne no kādām briesmām nav jābaidās. Tā jaunā vēl guļ uz krāsns.
— Bet krievi? Vai nav bijuši? — kadets jautāja.
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ka tā vecā mums samelojusies: krievus te vispār nav redzējuši. Tā jaunā, tas ir godīgs sievišķis, tā man sniedza pareizu informāciju: krievi atkāpušies gar dzelzceļa līniju, tur ir šoseja. Es domāju, kadeta kungs, ka vislabāk būtu, ja jūs te atpūstos, kamēr atspirgtu. Lielgabali tagad arī šauj tālu 110 šejienes.
Kadets iebildumus necēla un ļāva, lai Šveiks izved viņu dārzā; pie šķūņa otrs kareivis skaldīja malku un sauca Sveiku palīgā.
Viņi stājās pie malkas skaldīšanas; trulais un sarūsējušais cirvis sprūda kokā, bet šķilu sakrājās tāda milzu grēda, ka jaunā saimniece, iznākusi pagalmā, pateicīgi uzsmaidīja darbiniekiem:
— Nu, zaldāti? Nu, kareivju kungi? Malku skaldīt taču patīkamāk nekā kauties karā? Cik daudz darba jūs man novēlāt no pleciem!
— Kundzīt, — glaimodams Šveiks atsaucās, — ko gan es jūsu labā nedarītu! Savu sirdi es dalītu ar jums uz pusēm, ko nu runāt par malkas skaldīšanu. Man taču ar jums vislabākie nolūki.
Lauciniece, nekā nesapratusi, pasmējās un aizgāja savu ceļu, bet Sveiks, iecirtis cirvi bluķī, griezās pie biedra:
— Cilvēk, dari ko darīdams, bet, ja gribi, lai tas izdodas, tad dari visu labā nolūkā. Protams, iepriekš gan jāpadomā, lai nenotiktu kaut kas tāds, kas labo nolūku varētu izjaukt. Nachodā bija pilsētas galva, un to reiz izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, ka Nachodā ieradīšoties kungs un ķeizars, lai nu sagatavojot visu sagaidīšanai, kad viņa majestate braukšot cauri. Sitas pilsētas galva — tas jau bijis sen — sasaucis visus pilsētas domes locekļus un paziņojis tiem, kāds gods parādīts viņu pilsētai. Viņš bijis kārtīgs pilsētas galva, nevis kā tas N*eka Zemaneks Kozopedos, kurš katru domes sēdi nobeidzis ar vārdiem: «Ardievu, kungi! Mēs visi esam vienas domes ļaudis, un ar katru sēdi mums ir mazāk naudas!»
Sitas Nachodas pilsētas galva licis uzcelt goda vārtus, un, tā kā viņš bijis cilvēks, kas mīlējis vienmēr ko sevišķu, tad sācis gudrot goda vārtu uzrakstu. Divas dienas pirms svinībām viņš atsaucis krāsotāju, ieslēdzis to ar visu plakatu savā dzīvoklī un nav laidis vairs uz mājām; abi viņi nakti pielikuši uzrakstu pie vārtiem, pārklājuši ar audeklu, lai neviens nevar izlasīt, un gaidījuši ķeizaru atbraucam.
Kungs un ķeizars atbrauc, policists parauj auklu, apsegs noslīd, un visi lasa skaidri uzkrāsotu uzrakstu:
Gelobet sei Jesus Christus!
Jetzt kommt Josef Franciskus!!
Ķeizaram tas ļoti paticis; kad pilsētas galva viņu apsveicis, viņš tam sacījis: «Man prieks, ka jūs esat Nachodā par pilsētas galvu. Vai plosti vēl iet pa Vltavu?» — un braucis tālāk, bet. pilsētas galva saņēmis zelta pulksteni, kura vākā iegravēts šis pats uzraksts, un «nopelnu krustu» ar kroni. Ar to viņš loti lepojies, un, kad bijis pavisam vecs, tad par pilsētas galvu ievēlējuši viņa dēlu.