Jaunais bijis tikko pirmo gadu par pilsētas galvu, kad viņu arī izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, lai sarīko sagaidīšanu, jo kungs un ķeizars brauc cauri Nachodai. Viņš ieslēdzies un sācis domāt, kādu uzrakstu likt uz goda vārtiem. Tad nopircis audeklu, pats uzkrāsojis uzrakstu, nakti piestiprinājis pie vārtiem un aizsedzis, un pat tēvam nav sacījis ne pušplēsta vārda.
Ķeizars ierodas, policists atvelk aizsegu, un visi lasa uzrakstu:
Jēzus, Marija un Jāzeps!
Pie mums brauc Francis Jozefs!
Kungs un ķeizars nav pat gribējis ar viņu runāt, pat tad ne, kad viņš nolasījis apsveikuma runu no cepurē noglabāta «špikera». Ķeizars nav pat sacījis: «Man prieks, ka Nachoda atrodas Eiropā,» — bet braucis vien tālāk. Pēc tam šo pilsētas galvu atcēluši un iesēdinājuši uz četriem mēnešiem par valsts noderību un ķeizara nama apvainošanu. Viņam arī bija labs nolūks, tāpat kā viņa tētiņam, bet viņš nepadomāja, kā ķerties pie darba un kas tur iznāks.
— Bet stāsta taču, ka mūsu kungs un ķeizars neprotot če- chiski, — Sveika biedrs iebilda, — viņš nesaprotot neviena vārda.
To viņam tikai iestāsta, — Šveiks aizstāvēja, — bet viņam ir laba sirds, un čechiski viņš arī kādreiz mācījies. Viņš ir ļoti laipns ar deputātiem, kad pieņem to delegācijās, viņš
katram apvaicājas: «Vai Prāgā vēl ir kanalizācija? — Kā jums liekas, vai ziema šogad ilgi vilksies? — Tas ir interesanti, ka jums tilti ved no viena upes krasta uz otru!» Tā, draugs mīļais, nav viegla lieta — valdīt un vēl interesēties par kanalizaciju,. tad nav brīnums, ka cilvēkam kādreiz misējas. Reiz viņam gadījies tā: viņš bijis Mora vi jā, kādā ciemā attālu no Ilodo- ninas, un jautājis ciema vecākajam: «Nu, kā šogad ar ražu? Ja nebūtu lietus, tad būtu labi,» — bet vecākais, neizglītots cilvēks, atbild: «Majestate, rudzi labi birst, kvieši vareni, runkuļu būs pietiekami, tikai, kartupeļi pavisam sūdīgi.» Ķeizars- nav sapratis un prasījis adjutantam, ko tas nozīmē; tas atbildējis, ka tas ir tautas izteiciens — ja kaut kas slikti padevies, tad saka «sūdīgi». Pēc nedēļas viņi ieradušies Pržerovā, un tur apriņķa priekšnieks stādījis ķeizaram priekšā tautskolas direktoru. Ķeizaram licies dīvaini, ka apsveicējos tik maz bērnu, un viņš jautājis direktoram, kas tam par iemeslu:
«Majestate,» tas stostījies, «mums ir masalu epidēmija, puse audzēkņu slima un . . .»
«Ich weiss, ich weiss,» kungs un ķeizars pašapmierināti pamājis, «sūdīgi, pavisam sūdīgi.» Redzi, arī tāda augsta persona var kļūdīties, un tāpēc nevajag par to viņam pārmest.
Kadets Bīglers dārzā zem bumbieres tik ātri atlaba, ka pusdienā gribēja doties tālāk, bet Sveiks protestēja:
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, tās būtu veltīgas pūles, jo savu bataljonu mēs tik un tā neuzietu. Mums jāiet pa labi uz dzelzceļa līniju, un bataljonam jānāk mums pakaļ. Jums, kadeta kungs, vēl maz spēka un jāiet tālu, bez tam vecene teica, ka nakti noteikti būšot lietus.
Kadets sāka pētīt karti un atzina, ka Sveikam taisnība, turklāt viņam kļuva skaidrs arī tas, ka kapteinis Zāgners nav kļūdījies, sacīdams, ka krievi neatkāpšoties caur šo apvidu, kur austrieši viņus meklēja, jo artilērija un vezumnieki tādos mežos un purvos netiek iekšā.
Sveiks atkal izvārīja tēju un nakti pārvācās uz krāsns iepriecināt pamesto jaunuvi. Ciems gulēja mierīgā miegā lietus gāzēs, kas pārstāja tikai uz rīta pusi.
Kadetu miegs bija tā atspirdzinājis, ka viņā pamodās kareivīgais gars, un viņš jau rīta agrumā brēca uz kareivi, kas gatavoja brokastis, kamēr Sveiks ar jaunuvi kūtī slauca govi:
— Dievs tēvs, kā jūs stāvat, kad es ar jums runāju! Papēžus kopā! Nostāties «mierā»! — un pēc brokastīm steigšus saģērbās un pavēlēja doties ceļā.
Viņš samaksāja vecenei, kura noskūpstīja viņam roku, un pirmais atstāja būdu kareivja pavadībā. Tikmēr Sveiks priekšnamā atvadījās no raudošās sādžinieces un, glāstīdams viņai rokas, mierināja:
— Nu, nu, nebrēciet, kundzīt, vai tad nu uz mūžu šķiramies, un gan jau jūsu vecais arī atbrauks atvaļinājumā. Un, ja nu kaut kas atgadītos, tad, es domāju, Galicijā arī atradīsies valsts zīdaiņu patversme. Nu tad ardievu, un lai jums labi klājas!
Kadets devās caur dārzu taisni uz ziemeļiem, kur ceļš, pēc vecenes vārdiem, izejot uz šosejas; viņš gāja tik ātri, ka kareivis ar Sveiku atpalika, un kareivis sacīja:
— Ja tev, draugs, iegribēsies ēst, tad tikai pasaki. Es nospēru vecenei no pieliekamā desu.
— Kā tev nav kauna apzagt tādus labus cilvēkus, — Sveiks pārmeta,_— man jaunā pati iedeva gabalu šķiņķa un klaipu maizes. Est man negribas, draugs, bet es šorīt dārzā nožmiedzu sešus gailēnus un divas vistas; mugursoma gluži pilna, tikko varu panest. Man tikai bailes, ka viņi mums ne- iesmaktu.
Kadets nogriezās sānis no ciema nameļiem, kas stiepās gar ceļmalu kādā pusstundas gājienā; Sveiks atskatījās uz būdu, kur bija baudījis tik daudz viesmīlības, un pēkšņā sentimentālu jūtu izplūsmā sāka dziedāt:
Kā eņģelis meitiņa daiļa Sēž krastmalā skumja ikdien, To pametis mīļais uz mūžu, Sirds veldzējas asarās vien.
Bet tad viņam likās, ka šis dziesmas sērīgie vārdi nespēj izteikt viņa jūtas, un viņš uzvilka citu:
Kad sacīju tev ardievas, Jauks rīts jau ausa birztalās. Pa ūdeni zivtiņa rotājās, Un mīļā cieši man pieglaudās Šodien, a-ak, pēdējo, pēdējo reiz!
Pēkšņi kadets apstājās, pielicis roku acīm, paskatījās un zibeņātrumā likās garšļaukus, iešņākdamies:
— Ienaidnieks! Krievi! Nieder![65]
— Vai tiešām viņi jau te? — Sveiks nobrīnījās. — Tad jau . . .
Sveika biedrs pie vārdiem: «Ienaidnieks, krievi!» — no; , svieda šauteni un pacēla rokas, bet, kad neredzēja neviena nākam, nolaida rokas un nogulās uz zemes. Kadets tikmēr komandēja: