— Pielādēt! Pielādēt!
Kadets bija uztraucies un bāls kā nāve, rokā viņš žņaudza revolveri. Sveiks, kas nekā nevarēja saskatīt, attupās blakus kadetam un ziņkāri jautāja;
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, kur tie krievi ir? Es nezinu, kādi viņi izskatās, neesmu vēl dzīva krieva redzējis. Ungārus — tos gan esmu atskatījies.
Kadets norāva viņu guļus, izstiepa roku ar pielādēto revolveri uz priekšu, un tad Sveiks ieraudzīja ienaidnieku.
Pa ceļu starp mājelēm vilkās trīs krievu kareivji — divi pusmūža bārdaiņi, trešais sīks un jauns, gandrīz vēl puika. Viņi soļoja, laiski šļūkdami un gorīdamies kā lāči, viņu šautenes karājās auklā pār pleciem. Viņi soļoja apdulluši un nomocīti kā aitas, kas tā notrenkātas, ka tikko spēj kājas cilāt; viss viņu izskats pauda domu, ko mūsu kareivji izteikuši dziesmiņā:
Vai pa labi vai pa kreisi, — Ko tas mums dos? Vai pa labi vai pa kreisi, —- Beigas vien būs!
Viņi apstājās un sāka apspriesties divu mājeļu spraugā, kur aiz sētas gulēja kadets un divi braši kareivji no ienaidnieka nometnes; kadets, ieraudzījis, ka Sveiks saskaņā ar pavēli pielādēt šauteni liek stobrā ietveri ačgārni, izrāva viņam šauteni no rokām, pielādēja pats un atdeva Sveikam, čukstēdams:
— Lops, pat pielādēt neprot! Notēmējiet labi! Sākt! — viņš aprauti nokomandēja un pacēla revolveri.
«Uguni» viņš nepaspēja izteikt. Sveika pirksti pagrieza sānis kadeta apbruņoto roku, un Sveiks uzbārās:
— Jēzus Marija, kadeta kungs, vai jūs tiešām gribat viņus nošaut? Viņi tak mums nekā nedara. Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ja mēs izšausim un netrāpīsim, tad viņi var nošaut mūs, viņiem arī ir šautenes un vēl tādas garas. Varbūt viņi ir izlūki, kadeta kungs, un viņiem seko vesela divīzija. Bet varbūt, kadeta kungs, viņi trīs vien ir, tāpat noklīduši kā mēs; ja viņus nošausim, tad vajadzēs rakt viņiem kapu, un tas nav nekāds joks šitādā karstumā, tā ir īsta sodība.
Sveiku aizrāva doma, ka krievi ir tāda pati nomaldījusies patruļa kā viņi, un viņa simpātijās pret tiem pieauga: viņš apskāva kadetu tā, ka tam elpa aizrāvās, un dedzīgi čukstēja:
— Iedomājieties, kadeta kungs, ka viņi tāpat nozaudējuši savu daļu; tagad viņi klīdīs pa pasauli, neviens pulks viņus nepieņems, neviens viņiem neizmaksās algu un neizsniegs uzturu. Viņi droši vien gudro, kā nokļūt gūstā; varbūt viņi par mums dzirdējuši un domā, ka mēs viņus pievāksim un gādāsim par viņu uzturu. Bet tur viņi pārrēķināsies, jo mūsu priekšnieks ir kadets Bīglera kungs un viņš nav tāds auns, lai pievāktu visādus krievu blandoņus un uzņemtos tādu slogu.
Sveiks spieda kadetu aizvien ciešāk sev klāt; krievi beidza savu apspriedi un vilkās tālāk. Sveika apskāviens kļuva vaļīgāks, viņš palaida kadetu vaļā un, norādīdams uz aizejošo krievu garo, četrstūraino durkļu smailēm, pielaidīgi un tēvišķi noteica:
— Mēs, kadeta kungs, izglābām viens otram dzīvību. Es neesmu no kutelīgiem, bet man tomēr liekas, ka nebūtu diezin cik patīkami, ja mūs pakutinātu ar šitādu daiktu.
Kadets klusēja, nezinādams, ko atbildēt; viņam likās, ka Sveikam taisnība. Ja patlaban krievu bija trīs, tad drīz varēja būt vairāk, apšaude saceltu visu apkārtni kājās, un sazin kas tur vēl iznāktu.
Salīcis gandrīz līdz zemei, viņš devās pāri tīrumam uz mežmalu, bet tur uzbrēca Sveikam, lai uzturētu savu virsnieka prestižu:
— Tagad komandēju es! Es pavēlu, ko gribu, — izpildiet pavēli un turiet muti! Sapratāt?
— Padevīgi ziņoju, ka sapratu: man jāklausa pavēle un jātur mute, — Sveiks pazemīgi piekrita. — Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, vai negribat gabalu desas? Laba, nožāvēta desa ar ķiplokiem.
Viņi pamazām un uzmanīgi virzījās uz priekšu gar mežmalu; nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, atskaitot ciemu iedzīvotājus, kas stradaja tīrumos. Pecpusdiena viņi iznaca uz ceļa, kas veda caur biezu, lielu mežu taisni uz ziemeļiem.
Kadets nolēma atpūsties; viņi atlaidās zālē, kadets izklāja sev priekšā karti un sāka vilkt pa to ar pirkstu.
Sveika biedrs, kuru šinī ceļojumā interesēja vienīgi jautājums par ēšanu un naktsmājām, drīz aizmiga. Sveiks, raudzīdamies kadetam pār plecu kartē, ieprasījās:
— Padevīgi lūdzu, kadeta kungs, vai jau atradāt, kur varētu būt mūsu bataljons? Stāsta, ka šitādās ģenerālštābā kartēs viss atzīmēts. Bet izprast tādu karti gan laikam ļoti grūti, kadeta kungs. Mūsu pulkā bija reiz kāds obrlajtnants Ilofmaņa kungs, tas mācīja apakšvirsniekiem apmācību komandā lasīt sitās kartes un mēdza sacīt: «Kareivji, prast lasīt karti ir svarīgāk nekā zināt, no cik daļām sastāv šautene. Kapraļiem, jefreitoriem un seržantiem tas jāprot labāk nekā ģenerāļiem, to jūs, kareivji, varat redzēt, kad mūsu pulkam ir manevri vai lielas taktiskas apmācības. Vispirms pazaudē virzienu un nomaldās pulkveža kungs ar visu zirgu, tad majora kungs, viņam seko kapteiņa kungs ar pārējiem virsnieku kungiem. Pulku tad vada leldfe- belis vai seržants, un, ja viņš nomaldītos, tad tik jūs redzētu, kas viņam par to būtu. Miera laikā viņš dabūtu par to viennīcu, kara laikā — pulveri ar svinu.» Pēc tam, atļaujiet padevīgi ziņot, kadeta kungs, šito obrlajtnanta kungu degradēja. Tagad viņš ir Prāgā par redaktoru un bieži sēž aiz restēm par armijas apvainošanu. Arī redaktoriem vajag stingrības.
Kadets, aizvien vairāk iedziļinādamies kartē, neatbildēja; beidzot viņš pasvītroja kādu vietu ar nagu:
— Sveik, kā saucas tas ciems, kur mēs pārnakšņojām? Pjen- taki, jūs sakāt? Tad te viņi ir; mēs esam te mežā, ceļš iet tā, un tas dzelzceļš, par ko tur vecene runāja, nevar būt neviens'cits kā sektorā starp Ļvovu un Brodiem. Šaursliežu dzelzceļu te nav, ja vien krievi nav sev kādu jaunu ierīkojuši. Pēc trim stundām mēs sasniegsim šoseju.