Tas tomēr nenotika, kaut viņi soļoja ātri. Šoseju, ja to vispār tā va*ēja saukt, viņi sasniedza tikai vakarā. Tas bija plāt?, izbraukts, izmīdīts ceļš, ko bija maluši neskaitāmu vezumu, lielgabalu un smago mašīnu riteņi, kas jau gadu te braukāja gan uz vienu, gan otru pusi. Kad viņi te ieradās, pa šoseju patlaban brauca nebeidzama vezumnieku rinda ar maizi, salmiem un sienu; gar ceļmalu gāja atpalicēji no dažādām karaspēka dajām, kareivji, kas vai nu nevarēja paiet, vai atkal sprieda, ka to laimi, kas viņus gaida, viņi vienmēr paspēs panākt.
Kadets viņiem jautāja par 91. pulku; neviens nekā nezināja, tikai kāds sapieru kapteinis ieteicās:
— 91. pulks no Budejovices? Es to vakar satiku, tas pulcējas pie Brodiem. Tur ierakumos atrodas vesela krievu divizija.
Kadets atkal izklāja karti uz ceļgala un mēģināja izdibināt, kā viņa bataljons varējis nokļūt Brodos. Viņi brīdi vēl pagāja pa šoseju, tad kadets nogriezās pa labi uz lauku ceļu.
— Mēs atkal iznāksim uz šosejas, bet mūsējie Brodos vēl nevarēja aizkļūt. Varbūt mēs viņus atradīsim kādā ciemā.
Viņi gāja tālāk pa ceļu un drīz vien panāca vairākus atpalikušus kareivjus, kurus vēlāk satika jau bariem. Dažādu pulku kareivji soļoja grupās vai pa vienam, sēdēja vai gulēja ceļ- malās un, kad Sveiks vaicāja, uz kurieni viņi dodas, tad atbildēja ar īgnu atrūcienu vai rezignētu frāzi:
— Mēs ejam mirt un cīnīties par savu kungu un ķeizaru.
Ceļš veda cauri purvam, bet tur jau strādāja ļaudis, lai padarītu šo dūksnāju par vezumniekiem piemērotu; vesela rota kareivju lika baļķi pie baļķa, ko pieveda mobilizētie apkārtnes zemnieki. Viens bluķis gulās pie otra, viena kareivju grupa aizpildīja spraugas ar sūnām, otra apbēra ar smiltīm, trešā nolīdzināja ceļa malas ar garu lineālu palīdzību. Ja kādā vietā smilšu bija uzbērts par maz, tad tur tās pienesa ar riekšavām. Aiz kareivjiem nāca leitnants un brēca:
— Sasodīts, taisiet tā, lai būtu priekšzīmīgi! Tam jābūt tādam celiņam kā Šēnbrunas parkā. Seržant, pasakiet, lai ved tīras smiltis un tās vissmalkākās!
Kadets uzsāka sarunu ar leitnantu. Sveiks ar lielu interesi noraudzījās ceļa nolīdzināšanas darbos un tad uzrunāja tuvāko kareivi:
— Tu gan akurati strādā. Tas ir tik smalks darbs kā baznīcā, tā teiktu vecais Moravecs, kad redzētu, kā tu te rīkojies ar savu lineālu. Viņš, tas vecais Moravecs, bija mūrnieks un prata novērtēt smalku darbu. No kāda pulka jūs īsti esat, puiši?
— Ek draugs, — kareivis nopūtās, — mēs te tikai mērka- ķojamies, vairāk nekā. Ja te pāries viena rota, tad neviens vairs nepazīs tās malas, ko mēs te nolīdzinām. Un, ja te brauks vezumnieki vai artileristi, tad zirgi ar pakaviem izspārdīs visas sūnas, bet mums pēc tām jābrauc stundas atstatumā no šejienes. Mēs esam nomocījušies bez jēgas no tādas mērkaķošanās.
Un tas nav vienīgais darbs, ko mēs taisām kaķim uz astes un kas mums jādara, jo mūsu inženierim nav galvas. Vakar mēs cēlām vezumniekiem tiltu pār tādu grāveli, kur katrs var pāri pārlekt. Vezumnieku milzums, kādi četri simti pajūgu, visi stāv un gaida, kamēr aizsūta pēc mums. Es pats esmu ratnieks, ja man būtu prasījuši, es būtu pārsviedis pāri no viena krasta uz otru trīs baļķus, pārklājis ar pāršķeltiem bluķiem, piesitis ar naglām un darīts, bet mūsu leitnants ir inženieris, un viņš strādā pēc plāna. Viņš vispirms aizsūta uz to ciemu, kur esam apmetušies, pēc metra mēra, bet līdz turienei pusotras stundas gājiena; tad viņš smalki aprēķina, cik gariem jābūt baļķiem, un mums tie jānoteš četrstūraini, tad aizsūta pēc plankām, bet tās atved tikai pievakarē, un mums vēl tam tiltelim abās pusēs jāuztaisa margas. Mēs, brālīt, nostrādājām no vienpadsmitiem rītā līdz trim naktī, un vezumnieki visu laiku gaidīja, un viņi taču veda maizi! Pēc tam viņš uzlaida tos uz tilta, un pirmais vezums nolauza margas; vēlāk riteņi izmala tādu bedri tilta priekšā, ka mums vajadzēja celt vezumus uz tilta ar mietiem. Šitā mēs karā neuzvarēsim, brālīt, ja virsnieks ir pēdējais muļķis, bet es viņam to teikt nedrīkstu, un no mājām arī neviens viņam to neatrakstīs. No kurienes tu esi? Mēs esam 36. pulka darba rota, bet paši dēvējamies par «klubu dekorētāju apvienību».
— Tātad jūsu virsnieki arī stulbi, — Sveiks līdzjūtīgi atsaucās. — Es esmu no 91. pulka, un mums viņi tādi paši. Mēs esam izlūku patruļa un meklējam savu pulku. Bet, ja jūsu lajtnants tik dulns, tad mūsu kadets nekā no viņa neuzzinās. Kā jums ar ēšanu, draugs?
Klubu dekorētāju apvienības biedrs bezcerīgi atmeta ar lineālu, un kadets taisni tanī mirklī pasauca savus apakšniekus un pavēlēja doties tālāk. Sveiks vēl uzsauca kareivjiem:
— Tā ja, bērni, dekorējiet glīti! Pēc kara varēsiet dekorēt zāles, kad rīkos balles kara veterānu labā.
Kadets tiešām nebija uzzinājis vairāk par to, ko viņam pateica sapieru kapteinis; krievi apstājušies pie Brodiem un nostiprinot pozicijas, laikam lai aizkavētu austriešu karaspēka ielaušanos Krievijā. Kur varētu atrasties bataljons, to leitnants nezināja.
Krēsloja, visi trīs bija noguruši, un kadets neiebilda, kad Sveiks nogriezās no ceļa uz kādu mājiņu, kas vēlāk izrādījās par mežsarga māju. Vecais mežsargs uzņēma viņus visai laipni,
un no tā viņi uzzināja, ka priekš divām dienām te gājis garām daudz karaspēka. Krievi pēdējo reizi redzēti pirms četrām dienām.
Mežsarga sieva sameklēja vakariņām kartupejus un pienu, Sveiks, redzēdams viņas sagatavošanos, uzlika uz plīts lielu katlu ar ūdeni un vēlāk applaucēja tanī vistas un gailēnus.
Kadets, ieraugot Sveika pārtikas krājumus, apmierināts konstatēja, ka viņam atkal atgriežas ēstgriba, un Sveiks, pamanījis kadeta alkatīgos skatienus, atkal parādīja savu labo sirdi: