— Es taču jums sacīju, kadeta kungs, ka es jūs nepametīšu. No vistām izvārīsim buljonu, bet gailēnus izcepsim. Labi, ka mēs netērējām laiku, lai nošautu tos krievus, tagad mums vakariņas iznāks īstā laikā.
Divas vistas un trīs gailēnus notiesāja vakariņās, pārējos trīs Sveiks rūpīgi ietina savos rezerves autos, noglabāja mugursomā un noteica žagodamies:
— Tagad viņiem nekas nevar kaitēt.
No rīta viņi devās tālāk, un mežsarga sieva, kas viņus izvadīja, apgalvodama, ka lūgs ik dienas par viņiem dievu, ar
noraizējušos skatienu pārskaitīja savas vistas; tad viņas seja noskaidrojās:
— Lūgšu dievu par juras rītos un vakaros, cienīgi kungi. Man netrūkst nevienas vistas!
Uz šosejas bija vēl lielāka kustība nekā vakar, pa to gāja karaspēks jau kolonās. Viņi satika karalauka žandarmus, kas viņiem teica:
— Jūsu bataljons? Vakar tas bija Smotinā, kur šodien, to gan nezinām.
Kadets noprasīja, uz kuru pusi Smotina atrodas, un nolēma iet uz turieni, jo tur drīzāk uzzinās, kur meklēt savu daļu.
Kareivji sāka parādīties arī klajumos. Bija redzami telefonisti, kas vilka vadus un skraidīja ar savām kārtīm no staba uz stabu, un Sveiks, atceroties C.hodunski, nopūtās:
— Viņš arī labprāt būtu pamielojies ar gaiļa gaļu, bet nabadziņam tā jāskraida, it kā kāpurus lasot.
Drīz viņus panāca raitnieks, kas dzina savu zirgu pilnos rikšos; viņš turējās kadeta grupas virzienā, tāpēc Sveiks viņam uzsauca:
— Ei, draugs, pasveicini 91. pulku! Pasaki, ka mēs jau tuvu!
Raitnieks apturēja zirgu:
— Es tiešām jāju uz 91. pulku, kas atrodas Urbjanos un drīz ieradīsies Pjentekā. Tas būs kādu stundas gājienu no šejienes; jūs varat iet taisni uz turieni un gaidīt.
Tā notika, ka pulksten sešos vakarā kadets Bīglers, militāri izslējies, pieteica kapteinim Zāgneram savu ierašanos bataljonā un sagatavoja jau attiecīgus paskaidrojumus, jč, \apteinis sāktu viņu lamāt. Bet. kapteinis Zāgners, kam Lukašs bija jau iedevis pusgailēnu no Sveika krājumiem un izstāstījis visu viņu maldīšanās vēsturi, tikai labsirdīgi uzsita kadetam uz pleca:
— To jūs izdarījāt labi, ļoti labi, kadet! Mums pienāca no brigādes štaba tik juceklīgas pavēles, ka katrs varēja prātā sajukt!
Kad Sveiks atkal parādījās biedru vidū, brīvprātīgais Mareks viņam uzsauca:
— Kapi atdarās, mirušie atmostas, pastara diena ir klāt! Sveik, tu blandoni, vai tiešām tu tas esi?
— Tev tak nebūs acis apmiglotas, ka tu mani neredzētu, — Sveiks aizkustināts atbildēja. — Es tevi pamielošu ar vistas gaļu. Mēs apmaldījāmies, jo kadetam nebija pareizas kartes. Vista gan tāda pacieta.
Un, kad ieradās kalpotājs Baluns un sāka raudzīties Marekā, kas sūkāja kaulus, tik lūdzoši un badīgi, ka pat slienas nevarēja valdīt, Sveiks atkal attaisīja mugursomu un attina autus.
— Nu, paēdies, es tev arī pataupīju gabalu vistas. Es jūs, puikas, pieminēju dienu un nakti. Kā jums klājies pa šo laiku?
— Mēs pamatīgi izstaigājāmies pa pasauli, — Mareks sacīja, grauzdams apcepušu kaulu, — mēs bijām gan šur, gan tur, it kā gribētu aptīt ar dzeloņstiepli visu zemeslodi. Zini, Šveik, — viņš uzsvērti piebilda, — par šo vistu es uzrakstīšu pulka vēsturē par tevi veselu sacerējumu.
Mareks izvilka no kabatas kaut kādus papīrus un sāka deklamēt:
— Tu, kas lasīsi kauju aprakstus, — kaut tas būtu pieminēts tikai starp citu kā epizode, — par «pēdējo no lielgabala apkalpes», noliec dziļās domās galvu, ieraksti viņa vārdu savā atmiņā un piemini viņu vienmēr ar godbijību! Jo jēdziens «pēdējais pie lielgabala» nozīmē tik daudz dvēseles spēka, tik daudz nervu sasprindzinātibas, tik daudz pārcilvēciskas izturības, ka katrs mēģinājums ieskaitīt šīs īpašības kaut kādā tikumu klasifikācijā un katras pūles raksturot šo varonību ar kādu apdel- dētu slavināšanas formulu tikai mazinātu to īsto dižumu. Mēģināsim vairāk iedziļināties šinī situācijā! Ienaidniekam izdevies atklāt mūsu bateriju, un pēc mirkļa viņš jau to piešaudijis. Viņš raida šāviņu pēc šāviņa, viens šrapnelis plīst blakus otram, dzelzs krusa šķīst uz visām pusēm un nežēlīgi sakapā visu, kas pagadās ceļā. Smagie šāviņi lidojot dobji dun un dārdot triecas pret mūsu lielgabalu tērauda ķermeņiem, izkropļojot, salaužot, saliecot un dziļi iedzenot tos zemē.
Grēdās sasviesti guļ mirušie, smagi ievainotie; cits krīt pēc cita un aiziet viņpasaulē, tikai viens lielgabals vēl derīgs kaujai, un tikai viens cilvēks vēl to apkalpo. Tas ir Jozefs Sveiks, 91. kājnieku pulka rezervists, kas atsteidzies palīgā apdraudētajai baterijai. Šāviņi traucas šurp gaudojot, kāri meklējot laupījumu, eksplodē pa kreisi, eksplodē pa labi, krīt te priekšā, te aiz muguras, bet par šausmīgu laimi neviens neķer viņu. Tas ir «pēdējais pie lielgabala»! Kurš šinīs dārdos un kaucienos, šinī ārprātīgajā, ugunīgajā negaisā, šinī peklē, kur katru mirkli uzglūn nāve, nezaudē prātu, kura sirds nepārstāj pukstēt, tas ir cilvēks, kam ar pilnām tiesībām pieder īsais, bet diženais un kā vara zvans skanīgais vārds «varonis»!
Tāpēc jau sen «pēdējais pie lielgabala» noder par sižetu
slavenākajiem māksliniekiem. Šis sižets atradis savu miesīgo izpausmi minētajā rezervistā Jozefā Sveikā, kas realizējis leģendu par varoni. Viņš stāvējis pēdējais pie lielgabala, neraugoties uz dzīvības briesmām, pats lādējis, tēmējis, šāvis, atkal lādējis un tā joprojām. Viņu nebija iespējams uzveikt ne nāvei, ne krieviem, — viņš bija par tiem stiprāks. Tagad viņam par balvu ir lielā sudraba medaļa.»
— Tas jau taisni kā par Jabureku, — Sveiks sajūsmināts atsaucās, — to, kas stāvēja Kralovohradecā pie lielgabala un tik lādēja un šāva. Tu, brīvprātīgais, sāc jau sacerēt aplamības. Ja toreiz Hradecā Glamm-Hallass nebūtu izgāzies, tad mēs gan būtu uzveikuši, — tādi braši karavīri tur bija. Vai tu esi dzirdējis, ka šās kaujas plānu Austrijas štabam izstrādājis prūšu ģenerālštābs? Par to uzzinājis kāds kapteinis Hepnera kungs, un, tā kā viņš nav varējis pārpeldēt Labu, tad pats nošāvies. Bet viņš uzrakstījis par visu savai sievai, un tāpēc kungs un ķeizars nav devis viņai pensiju. Viņa vispirms metusies viņa majestates priekšā uz ielas ceļos un izstiepusi pret viņu rokas, lai viņš to pieņemtu audiencē, bet tad viņu nosūtījuši uz trakonamu, jo- viņa esot gribējusi apliet kungu un ķeizaru ar sērskābi.