— Šveik, nedod mēlei vaļu, — Mareks atgādināja, — tu nezini, kas tevi noklausās.
— Lai klausās, kam patīk, — Sveiks atcirta, — viņa taču bija gribējusi izmaitāt viņa majestatei ģīmi, lai viņš vairs nepatiktu Elizabetei. Tā atkal nezin cik reižu bēga no viņa projām, kamēr Lucheni kungs nodūra viņu Zenevā ar vīli. Viņš laikam necieta skaistas sievietes. Krieviem durkļi arī līdzinās vīlēm. Bet kungs un ķeizars būtu varējis dzīvot ar viņu vēl ilgi netraucētā laulības laimē.
Kustība nometnē norima, kareivji gatavojās naktsguļai, blakus teltī kāds stāstīja:
— Vajadzēja iet tik pie pavāriem un feikt, lai dod mums kaut vai kaulus grauzt. Vajadzēja taisni sacīt: «Dievs tēvs, kādiem neliešiem tad mums jābūt, lai mums pat ēst negribētos? Tā jau dzīvojam kā lopiņi, dzeram tikai ūdeni, un ko pamīlēt arī nav.»
Tomēr apkārtnē nemanīja vasaras vakara rāmumu, nomierinošo klusumu; bieži dzirdēja lielgabalu dunoņu, vezumu grabēšanu, kājnieku un kavalerijas soļu klaboņu, kas nerimās visu nakti. Viss tas pastāvīgi atgādināja par gaidāmajām briesmām, un virsleitnants Lukašs, atlaizdamies istabā uz siena klēpja, atbildēja Sveikam, kas jautāja, vai uz rītdienu nebūšot nekādas pavēles:
— Pagaidām ne, kas būs rīt, nezinu. Vai tu zini, Šveik, ka tagad sāksies pats galvenais? Tagad mēs ēdīsim tik karstu putru, kādu tikko noceļ no uguns.
Un Sveiks apņēmīgi atbildēja:
— Padevīgi ziņoju, ka to es nezinu. Bet auksta biezputra, obrlajtnanta kungs, arī nekam neder, tauki tanī sasaluši, un tā līp pie zobiem un mēles. Mannas biezputra man nepatīk, prosas es pat ciest nevaru, toties kartupeļu biezputru ar ceptu gaļu — to es labprāt ēdu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, rīt mēs tad redzēsim, kādu biezputru krievi būs mums savārījuši.
V
«VOR VVĀRTS! VORWĀRTS!»[66]
Karā ir ļoti svarīgi prast sistemātiski un pakāpeniski notrulināt kareivju jūtas un iemācīt viņus pārtikt no cerībām.
Ja parasto cilvēku, amatnieku vai sīktirgotāju, atrautu no ģimenes, no viņa nodarbošanās vai parastā dzīves veida, tāpat kā puikas izvelk strazdēnus no būrīšiem, un aizsūtītu nekavējoties uz fronti, kur tas pēc divdesmit četrām stundām sastaptos ar ienaidnieku, tad varētu gadīties, ka vienā jaukā rītā puse armijas karātos sila priedēs vai plūmēs gar ceļmalām. Kareivji pakārtos aiz izmisuma, jo nespētu izturēt tik straujas un krasas pārmaiņas.
Tāpēc rīkojas pakāpeniski, aizvien palielinot devu, tikpat kā, dzerot arsenu, iesāk ar vienu tableti dienā un beidz ar desmit, ik dienas pieliekot pa vienai klāt.
Vispirms kazarmu netīrība un virsnieku rupjības, slikta izturēšanās, maskēta ar neīstu gādību, pretīgs uzturs, atbaidošas guļvietas, tad sablīvēšana smirdošos vagonos, pārgājienu mocības un grūtības un katru dienu cerība, ka rīt viss beigsies, ka varbūt iztiks bez kaujas un tāpēc ne ar vienu nekas ļauns nenotiks.
Cerība, ka rīt viss beigsies, neļauj kareivjiem sacelties vai padarīt sev galu; tas, ka dzīve kļūst aizvien lopiskāka un pārvēršas ellē, atņem kareivim bailes no nāves un padara viņu vienaldzīgu pret briesmām. Šo noskaņojumu vislabāk izteicis Havličeks-Borovskis[67]: «Es — Austrijas pavalstnieks? Kas vēl ļaunāks var ar mani notikt?»
Tāpēc arī otrā dienā, kad virsniekiem bija apspriede, kad raitnieki auļoja šurp cits pēc cita un telefonisti tina vadus, Sveika bataljona kareivji nostājās rindā tikpat stulbā padevībā kā aitas pie kautuves vārtiem.
Neviens nerunāja ne vārda, visi bija kļuvuši ārkārtīgi noslēpumaini; kad pēkšņi priekšā gluži tuvu sāka dārdināt artilērija un pēc mirkļa icgrāvās arī smagie lielgabali, katrs tikai nobālēja un pameta skatienu uz kaimiņu, kam tāpat pārmainījās sejas krāsa. Trauksmi netaurēja, tā nebija vajadzīga. Kareivji paši uzlika mugursomas, negaidot komandu, un katrs klusībā nodomāja: «Vēlāk, kad muksim, es somu nometīšu, — mocīties jau nu neiešu.»
Tad kapteinis Zāgners uzkliedza: — Mierā! — uzrāpās uz tukšas mucas un sāka runāt.
Viņš atgadināja kareivjiem zvērestu uzticīgi sargāt pulka karogu, uzsvēra, ka viņi jau atsvieduši ienaidnieku līdz tā robežām, vēl pāris metru — un krievi lūgšot mieru, ceļos krizdami. Viņš apzvērēja kareivjiem, ka tiem neesot ko bīties, viņš tos izvedīšot caur-ūdeni un uguni, lai tikai viņi glabājot sava dzelzs pulka slavu, pulka, kurš nekur neesot atkāpies, bet visur uzvarējis. Viņš atkārtoja, ka, jo ātrāk tikšot panākta uzvara kaujas laukā, jo ātrāk visi varēšot atgriezties pie dārgajiem tuviniekiem, mīļoto sievu apkampienos; viņš paskaidroja, ka mūsu slavenais sabiedrotais — ķeizars Vilhelms (apakšvirsnieki tūliņ skubināja kareivjus: — Kliedziet: «Lai dzīvo! Slava!» — citādi jūs piesies pie staba!), izteikdamies: «Pirms vēl lapas nobirs, jūs būsiet mājās,» — esot domājis šā gada rudeni, un tā tas arī būšot. Lielas kaujas un sevišķas briesmas neesot gaidāmas, jo krieviem neesot šāviņu un viņi pildot granatas ar smiltīm. Ja kādu ievainošot, lai tas pats pārsienot ievainojumu vai ejot uz pārsienamo punktu; ja aiz stratēģiskiem iemesliem būšot pavēle atkāpties, tad ievainotos nedrīkstot pamest, tie visi esot jāpie- vāc. Viegli ievainotie neko nedrīkstot atstāt, viss, sevišķi šautenes, esot jānogādā pārsienamā punktā, kur tās pieņemšot pret parakstu.