lēt. Kungs gāja ari. Šveicars vēl gulēja, kad tas kungs viņu pamodināja un laipni uzrunāja: «Man ir tas gods novēlēt jums labu ritu, Maleka kungs. Te jums būs pudelīte, esiet tik laipni, ielaidiet tanī savu ūdentiņu un samaksājiet man sešas kronas!» Bet tad tikai sākās tracis! Šveicars izlēca vienā apakšveļā no gultas, sagrāba to kungu aiz rīkles un svieda viņu pret bufeti tā, ka tas palika tur karājoties. Tad šveicars norāva viņu no bufetes, paķēra ādas pletni un tāpat apakšveļā trenca viņu pa visu Čelakovska ielu, un kungs brēca tā, it kā viņam būtu jau suns pie papēžiem, kamēr viņam palaimējās Havličeka ielā ielēkt tramvajā. Bet šveicaram uzklupa kāds policists, un viņi abi sāka plūkties, un, tā kā šveicars bija tikai apakšbiksēs un viņam tur viss kas nāca redzams, tad šāda nesmukuma dēļ viņu iesēdināja policijas ratos un veda uz iecirkni, bet viņš vēl ceļā auroja kā vērsis: «Neliešu banda, es jums rādīšu manu urinu analizēt!» Viņš dabūja nosēdēt sešus mēnešus par varas darbiem publiskā vietā un kārtības sargu apvainošanu, un, tā kā viņš pēc sprieduma pasludināšanas bija vēl apvainojis valdošo namu, tad viņš laikam sēž vēl šodien, un tāpēc es saku, ja kādam grib ko atriebt, tad tur vienmēr cieš kāds nevainīgs cilvēks.
Baluns tikmēr bija dziļi iegrimis domās un beidzot visai bažīgi jautāja:
— Lūdzu, mantziņa kungs, tad jūs tiešām domājat, ka šitā kara dēļ ar Itāliju mums samazinās porcijas?
— Tas ir skaidrs kā diena, — Vaneks atbildēja.
— Jēzus Marija! — Baluris iesaucās, atspieda galvu rokās un klusu ierāvās savā kaktā.
Ar to arī šajā vagonā noslēdzās debates par Itāliju.
*
Tā kā slavenais militārais teoretiķis kadets Bīglers štaba vagonā vairs neatradās, tad sarunas par jaunradušos situāciju sakarā ar Italijas iestāšanos karā būtu bijušas ļoti garlaicīgas, ja leitnants Dubs no 3. rotas zināmā mērā neaizstātu Bīgleru.
Leitnants Dubs pirms iesaukšanas armijā strādāja par čechu valodas skolotāju un izrādīja ārkārtīgu tieksmi visos iespējamos gadījumos uzsvērt savu lojalitati. Rakstu darbos viņš vienmēr uzdeva saviem skolēniem tematus no Habsburgu nama vēstures. Jaunākajās klasēs skolēnus biedēja ķeizars Maksimilians, kas bija uzlīdis kaut kādā klintī un nebija varējis vairs norāpties, Jozefs II kā arājs un Ferdinands Labsirdīgais. Vecākajās klasēs temats bija daudz sarežģītāks, piemēram, septītajai klasei: «Ķeizars Francis Jozefs I kā zinātnes un mākslas veicinātājs». Šā rakstu darba pēc kādam septītās klases audzēknim atņēma tiesības iestāties jebkurā Austroungārijas vidusskolā, jo viņš bija uzrakstījis, ka šā valdnieka cildenākais darbs esot ķeizara Franča Jozefa tilta uzbūvēšana Prāgā.
Dubs stingri raudzījās uz to, lai visi viņa audzēkņi ķeizara dzimšanas dienā un tamlīdzīgos svētkos ar sajūsmu dziedātu valsts himnu. Sabiedrībā Dubu nemīlēja, jo bija konstatēts, ka viņš denuncē savus darba biedrus. Tanī pilsētā, kur viņš strādāja, viņš piederēja pie lielāko stulbeņu un nejēgu trijotnes, kur bez viņa vēl ietilpa apriņķa priekšnieks un ģimnāzijās direktors. Šajā šaurajā pulciņā viņš mācījās spriest par politiku no Austroungārijas ķeizar valsts viedokļa. Arī tagad viņš sāka izklāstīt savus uzskatus īstā veca profesora tonī.
— Mani patiesībā Italijas izturēšanās nemaz nepārsteidz. Es jau to gaidīju kopš trim mēnešiem. Ir skaidrs, ka Itālijā pēdējā laikā pēc veiksmīgā kara ar Turciju Tripoles dēļ kļuvusi ļoti lepna. Bez tam tā stipri paļaujas uz savu floti un uz iedzīvotāju noskaņojumu mūsu piejūras zemēs un Dienvidtirolē. Es vēl priekš kara tiku runājis ar mūsu apriņķa priekšnieku, ka māsu valdība nepietiekami novērtē irredentistu kustību dienvidos. Viņš man pilnīgi piekrita, jo katram saprātīgam cilvēkam, kam mūsu valsts vienības saglabāšana ir sirdslieta, sen jau vajadzēja saprast, kur novedīs mūsu pārliecīgā piekāpība pret šādiem elementiem. Es labi atceros, kā priekš diviem gadiem sarunā ar apriņķa priekšnieku izteicos, ka Itālijā — tas bija Balkanu kara laikā pēc incidenta ar mūsu konsulu Prochazku — to vien gaida, kad varētu mums slepeni uzbrukt. Un tagad tas ir noticis! — viņš izsaucās tādā balsī, it kā visi uzstātos pret viņu, kaut gan visi klātesošie kadru virsnieki viņa runas laikā neveltīja šim «civilistam» nekādas vērības.
— Taisnība, — viņš turpināja rāmākā balsī, — ka daudzos gadījumos pat skolu programās bija galīgi aizmirstas mūsu agrākās attieksmes pret Itāliju un mūsu slaveno uzvarētāju armiju varoņdarbi tiklab 1848., kā 1866. gadā, ko pieminēja pašreizējā brigādes pavēlē. Es gan vienmēr esmu pildījis savu pienākumu un pirms mācību gada beigām, īsi priekš kara sākšanās uzdevu saviem audzēkņiem rakstu darbu: «IJnsere Helden in Italien von Vincenza bis zu Custoza oder .. .»*
Un muļķa leitnants Dubs svinīgi pacēla balsi:
— «. . . Blut und Leben fūr Habsburg! Fūr ein Osterreich, ganz, einig, gross!»[16]
Viņš apklusa, acīm redzot gaidīdams, ka arī pārējie štaba vagona iemītnieki izsacīsies par jauno situāciju, pēc kam viņš tiem vēlreiz norādīs, ka nojautis Italijas izturēšanos pret saviem sabiedrotajiem jau pirms pieciem gadiem. Viņš tomēr vīlās, jo kapteinis Zāgners, kam raitnieks Matušics bija atnesis no stacijas «Peštas Loida» vakara izlaidumu, ierunājās, raugoties laikrakstā: