— Ziniet, tā Veinere, ko mēs redzējām viesizrādēs Mostā, vakar uzstājusies šejienes Mazajā teātrī.
Ar to štaba vagonā beidzās debates par Itāliju.
Bataljona raitnieks Matušics un kapteiņa Zāgnera kalpotājs Bacers apsprieda karu ar Itāliju no tīri praktiska viedokļa, jo abi pirms daudziem gadiem, sava aktivā karadienesta laikā, bija piedalījušies manevros Dienvidtirolē.
— Tā būs traka nodauzīšanās pa tiem kalniem, — Bacers sacīja, — kapteinim Zāgneram ir vesels lēvenis somu. Es pats esmu kalnu iedzīvotājs, bet tas ir pavisam kas cits, kad cilvēks pasit bisi zem svārkiem un iet pameklēt kādu zaķi grafa Švar- cenberga daļā.
— Ja mūs sūtīs tur, uz Itāliju, man arī nebūs viegla lieta skraidīt pa kalniem un glečeriem ar pavēlēm. Un tad tas ēdiens — viena vienīga biezputra ar eļļu, — Matušics bēdīgi piebalsoja.
— Un kāpēc taisni mēs būtu tie kalnos sūtāmie? — Bacers sāka iekaist. — Mūsu pulks jau bija Serbi jā un Karpatos, tur es jau diezgan izkāpelējos pa kalniem ar kapteiņa kunga somām un divreiz pa vienai pazaudēju: vienreiz Serbijā, otrreiz Karpatos, jo tur viss gāja pa kaklu pa galvu, un var gadīties, ka uz Italijas robežām tas man notiek trešo reizi. Un ja par turieniešu ēšanu runā. .. — Viņš nospļāvās un pievirzījās tuvāk Matuši- cam. — Zini, pie mums Kašperkalnos taisa tādus mazus knedli- kus no rīvētiem kartupeļiem, novāra, tad apviļā sakultās olās un saberztos sausiņos un cep ar speķi. — Pēdējo vārdu viņš izsacīja noslēpumainā un svinīgā balsi.
— Par visu labāki tomēr ir knedliki ar skābiem kāpostiem, — viņš sērīgās atmiņās piemetināja, — tad jūs ar saviem makaroniem varat iet uz poda.
Tā arī šeit beidzās saruna par Itāliju.
*
Tā kā vilciens stāvēja stacijā jau vairāk par divām stundām, tad pārējos vagonos nāca pie vienprātīga slēdziena, ka vilcienu sūtīs citā virzienā — uz Itāliju.
To pastiprināja arī tas apstāklis, ka ar transportu notika gluži dīvainas lietas. Visus atkal izdzina no vagoniem, un sani- tarinspekcija ar dezinfektoriem apstaigāja visu vilcienu, izšķērdīgi izlaistot vagonus ar lizolu, ko visi uzņēma ar lielu nepatiku, sevišķi tajos vagonos, kur veda pārtikas krājumus.
Bet pavēle paliek pavēle. Sanitarkomisija bija pavēlējusi dezinficēt visus 728. transporta vagonus, un tāpēc dezinfektori mierīgā garā aplēja ar lizolu kroņa maizes klaipus un rīsu maisus. No tā vien varēja spriest, ka gaidāms kaut kas sevišķs.
Tad visus sadzina vagonos un pēc pusstundas atkal iztrieca ārā, jo ešelonu ieradās inspicēt tād,s nāvei parādā palicis ģenerālis, ka Sveiks viņam mirklī atrada attiecīgu apzīmējumu. Stāvēdams aiz pirmās rindas, Sveiks iečukstēja Vanekam ausī:
— Ir gan mirla!
Bet vecais ģenerālis, kapteiņa Zāgnera pavadībā apstaigādams ierindu, apstājās pie kāda jauniņa kareivja un, gribēdams, tā sakot, iejūsmināt visu bataljonu, tēvišķīgi apvaicājās, cik kareivim gadu, no kurienes viņš esot un vai viņam esot pulkstenis. Kareivim pulkstenis bija, bet viņš iedomājās, ka dabūs no vecā vēl vienu, un tāpēc atbildēja noraidoši. Uz to vecais mirla atbildēja ar tādu pašu idiotisku smaidiņu, kāds mēdza būt ķeizaram Francim Jozefam, kad viņš pateicās kādam pilsētas galvam par apsveikumu:
— Tas ir labi, tas ir labi!
Tad ģenerālis pagodināja blakus stāvētāju kaprali un vaicāja tam, vai viņa sieva pie labas veselības.
— Padevīgi ziņoju, ka neesmu precējies! — kapralis braši nobrēca.
Ģenerālis tikpat muļķīgi pasmaidīja un žēlīgi atkārtoja:
— Tas ir labi, tas ir labi!
Beidzot šis ģenerālis sirmgalvja bērnišķībā lūdza kapteini Zāgneru parādīt viņam, kā kareivji sastājas dubultrindās, un pēc mirkļa jau skanēja:
— Pirmais!
— Otrais!
— Pirmais!
— Otrais!
Vecajam mirlām tas ļoti patika. Viņam mājas bija divi kalpotāji, kurus viņš mēdza nostādīt blakus sev priekšā un lika skaitīt: «Pirmais, otrais.»
Šādu ģenerāļu Austrijā bija atliku likām.
Kad inspekcija bija laimīgi garām, ģenerālis neskopojās ar uzslavām kapteinim Zāgneram, bet kareivjiem atļāva brīvi pastaigāties pa stacijas teritoriju, jo bija saņemts ziņojums, ka brauks projām tikai pēc trim stundām. Kareivji staigāja šurpu turpu un meta acis uz visām pusēm, vai nelaimēsies ko sadabūt,
un, tā kā stacijā bija daudz publikas, tad viens otrs iedzīvojās papirosos.
Bija skaidri redzams, ka sākotnējā sajūsma, kas izpaudās svinīgā ešelonu sagaidīšanā, bija stipri pagaisusi, un kareivjiem nācās diedelēt.
Fie kapteiņa Zāgnera ieradās deputacija no «Apvienības varoņu apsveikšanai». Tā sastāvēja no divām drausmīgi nodzītām dāmām. Viņas pasniedza kaujas bataljonam domāto dāvanu: divdesmit kārbiņu ar smaržīgām piparmētru tabletēm, — kādu Peštas saldumu fabrikas reklāmu. Skārda kārbiņas, kurās šīs smaržīgās tabletes atradās, bija ļoti glītas. Uz vāciņa bija uzgleznots ungāru honveds, kas spieda roku Austrijas zemessargam, un virs abiem staroja sv. Stefana kronis. To visu ietvēra uzraksts vācu un ungāru valodā: «Par ķeizaru, dievu un tēvzemi.»
Saldumu fabrika bija tik lojala, ka pirmo vietu ierādīja nevis dievam, bet ķeizaram.
Katrā kārbiņā atradās 80 tablešu, tātad caurmērā iznāca pa piecām tabletēm uz trim vīriem. Bez tam šis izkāmējušās, nomocītās dāmas vēl pasniedza milzu saini, kurā atradās lapiņas ar divām lūgšanām, ko bija izdevis Budapeštas arehibiskaps Geza no Scatmarbudafalas. Tās bija iespiestas vācu un ungāru valodā un pilnas visšausmīgāko lāstu visiem ienaidniekiem. Tās bija uzrakstītas tik dedzīgi, ka noslēgumā trūka vienīgi ungāru spēcīgā «Baszom a Kristusmarjat!»[17].