viņi par rekvizētiem lopiem maksāja divtik daudz, cik mēs. Visu laiku, kamēr mēs Bardejovā stāvējām, man izdevās ietaupīt, lopus pērkot, tikai nieka 1200 kronas, kaut gan visbiežāk naudas vietā mēs izsniedzām kvītis ar bataljona zīmogu, sevišķi pēdējā laikā, kad uzzinājām, ka krievi austrumos no mums ieņēmuši Radvanus un rietumos — Podolinu. Turklāt grūti ir strādāt ar tādu tautu, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt un pavelk tikai trīs krustus, kas mūsu intendanturai bija gluži labi zināms, tāpēc es, sūtot pēc naudas, nevarēju pievienot viltotu kvīti, it kā es jau būtu zināmu sumu izmaksājis; to var darīt tikai tur, kur ļaudis vairāk izglītoti un prot parakstīties. Un, kā jau teicu, prūši visur pārmaksāja, turklāt viņi vēl maksāja skaidrā un, kad mēs kaut kur ieradāmies, tad mūs uzlūkoja kā laupītājus, un intendantura vēl bija izdevusi pavēli, ka visas ar krustiņiem parakstītās kvītis jānodod kara uzskaites kontrolei. Nu, un šādu kontrolieru mums netrūka kā zirgam dunduru. Atnāk tāds
sprukstiņš, izēdas, izdzeras pie mums, un skaties, otrā dienā viņš jau tevi nosūdzējis. Un majors Soika — tas tikai šņukurē pa visām virtuvēm un vienreiz, goda vārds, izcēla no katla galu, kas bija domāta visai 4. rotai. Ar cūkas galvu tas sākās; viņš teica, ka tā nav pietiekami mīksta un jāliek vēl vārīties. Tiesa, toreiz daudz gaļas nevārīja, uz visu rotu labi ja iznāca divpadsmit vecās porcijas, bet viņš apēda tās viens pats, tad pagaršoja viru un sacēla brēku, ka tā esot kā ūdens, kas tā esot par kārtību, gaļas vira bez gaļas, vajagot kaut ko piemest aizdara vietā, un tā viņš tur iebēra manus pēdējos makaronus, ko es biju ietaupījis. Bet visvairāk mani nokaitināja tas, ka aizdaram aizgāja divi kilogrami sviesta, ko man bija laimējies ietaupīt vēl tad, kad mums bija virsnieku virtuve. Es tos biju noglabājis uz plauktiņa virs lāviņas. Viņš man tūliņ uzbļāva, kam tas piederot, un es tad atbildēju, ka pēc sadales katram kareivim pienākas aizdaram 15 g sviesta vai 21 g tauku, bet, ja sviesta krājumu nepietiek, tad tiem jāstāv, kamēr kareivjiem var izsniegt pilnu devu. Majors Soika traki uztraucās un sāka brēkt, ka es gan laikam gaidīšot, kamēr atnākšot krievi un paņemšot pēdējās sviesta paliekas. Viņš man pavēlēja ielikt to visu virā, jo tā esot bez taukvielām, un tā es pazaudēju savus pēdējos krājumus. Un, ticat vai ne, šis majors man vienmēr ievārīja kādas ziepes, tiklīdz parādījās tuvumā. Viņam ar laiku izkopās tāda oža, ka viņš tūliņ uzokšķerēja visus manus krājumus. Reiz es ietaupīju no kareiviu porcijām liellopu aknas un gribēju tās sev izsautēt, bet viņš kā nāca, tā palīda zem lāvas un izvilka tās. Es uz viņa brēcieniem paskaidroju, ka aknas ierokamas zemē, jo tās nav ēdamas, kā to noskaidrojis kāds kalējs no artileristiem, kas mācījies veterinarkursos. Bet majors paķēra kādu kareivi no vezumniekiem, un abi devās augstāk ka'nos, kur sāka klints pakājē sautēt katliņā aknas, un tas viņam dārgi maksāia. Krievi bija pamanījuši uguni un laiduši uz majoru un viņa katliņu vienu astoņpadsmitcentimetrīgo. Vēlāk mēs gājām skatīties, bet neviens gan netika gudrs, vai tur zem klintīm mētājas vērša vai majora kunga aknas . ..
*
Tad pienāca ziņa, ka brauks projām tikai pēc četrām stundām, jo ceļa posms līdz Hatvanai aizņemts ar ievainoto transportu. Stacijā tikmēr izplatījās baumas, ka pie Jagriem sanitar- vilciens ar ievainotiem un slimiem uzskrējis virsū municijas vilcienam un no Postas jau aizgājis vilciens palīdzības sniegšanai.
Drīz ar šo jautājumu nodarbojās visa bataljona fantazija. Runāja jau par 200 nogalinātiem un ievainotiem un stāstīja, ka sadursme radīta tīšām, lai noslēptu visādas ļaunprātības slimo apgādē.
Kareivji skarbi kritizēja nekārtības bataljona apgādē un zagļus kancelejās un noliktavās. Vairums turējās pie uzskata, ka bataljona mantzinis Bautancels dala visu uz pusēm ar virsniekiem.
Štaba vagonā kapteinis Zāgners paziņoja, ka saskaņā ar maršrutu viņiem jau vajadzējis būt pie Galicijas robežām. Jag- ros kareivjiem vajadzējis saņemt trim dienām maizi un konservus, bet līdz Jagriem vēl 10 stundu brauciens. Bez tam Jagros stāvot tik daudz vilcienu ar ievainotiem pēc uzbrukuma Ļvovai, ka, spriežot pēc telegramām, Jagros neesot atrodams ne klaips maizes, ne kārba konservu. Pienākusi pavēle maizes un konservu vietā katram kareivim izsniegt pa 6 kronām 72 helleriem, kas jāizmaksā reizē ar deviņu dienu algu, tas ir, tādā gadījumā, ja viņš līdz tam laikam saņemšot naudu no brigādes štaba, jo līdzi viņam esot tikai 12.000 kronu.