ceļā, jo varēja gadīties, ka tie vēlreiz jāpārdod Levenšteina firmai.
Toties visi inspicētāji, kas bija braukuši cauri Peštas galvenajai stacijai, apgalvoja, ka pie stacijas komandanta varot labi paēst un padzert.
*
No rīta transports vēl atradās stacijā. Pēc jundas kareivji mazgājās pie sūkņa savos ēdamtraukos. Ģenerālis vēl nebija aizbraucis un personīgi revidēja atejas. Saskaņā ar kapteiņa Zāgnera doto pavēli bataljonam, visi devās uz atejām pa vadiem savu komandieru uzraudzībā, lai sagādātu ģenerālim prieku. Lai sagādātu prieku arī leitnantam Dubam, kapteinis Zāgners bija iecēlis viņu šodien par dežurantu.
Tā nu leitnants Dubs gādāja par kārtību atejās.
Garumā izstieptajās divrindu atejās varēja novietoties pa divi vadi no rotas.
Kareivji bija glīti attupušies cits citam blakus uz garo grāvju malas kā bezdelīgas uz telegrāfā stieplēm, kad tās rudeni gatavojas lidojumam uz Āfriku.
Katram no nolaistajām biksēm rēgojās ārā kaili ceļi, katram bija josta ap kaklu, it kā tie gribētu nākamajā mirklī pakārties un gaidītu tikai pavēli. Šis skats tiešām pauda militāro dzelzs disciplīnu un organizētību.
Kreisajā spārnā tupēja Šveiks, kas te nezin kā bija iekūlies, un ar interesi lasīja lapu, kas bija izplēsta no kāda Ruženas Jesenskas romana:
Vietējā pansijā, diemžēl, tikai dāmas nenoteikti, patiesībā varbūt vairāk ka lielāko tiesu pilnīgi noslēgtās ca savās telpās, vai atkal nacionalos svētkos. Un, ja izmeta t gāja viens pats un noilgojies pēc c ņi pārlaboja, jo negribēja tā redzēt vies, kā viņa to pati bija vēlējusies. Ko nieks vien bija jaunajam Kržičkam.
Kad viņš pacēla acis augšup, viņš neviļus paskatījās uz rindas galu un pārsteigts ieraudzīja visā spožumā vakarējo ģene-
ralmajoru ar viņa adjutantu un tiem līdzās leitnantu Dubu, kas kaut ko dedzīgi skaidroja.
Šveiks paraudzījās visapkārt. Visi palika mierīgi savās vietās, vienīgi apakšvirsnieki bija kā sastinguši.
Šveiks izjuta visu situācijās nopietnību.
Viņš uzlēca kājās tāds, kāds bija — ar nolaistām biksēm, siksnu ap kaklu, izlietodams vēl pēdējā mirkli savu papīra gabalu, un uzbrēca:
— Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!
Divi vadi ar nolaistām biksēm un siksnām ap kaklu izslējās uz grāvmalas.
Ģenerālmajors laipni uzsmaidīja un sacīja:
— Brīvi! Turpināt!
Feldfebelis Maleks rādīja savam vadam labu paraugu, pirmais atgriezdamies izejas stāvoklī. Tikai Šveiks stāvēja un joprojām salutēja, jo no vienas puses draudīgi tuvojās leitnants Dubs, bet no otras — smaidošais ģenerālmajors.
— Es jūs jau vakar redzēju, —- ģenerālis teica, nelikdamies manot Sveika komisko stāvokli, kamēr uztrauktais leitnants Dubs pasteidzās ziņot:
— Mclde gehorsamst, Herr Generalmajor, der Mann ist blodsinnig und als Idiot bekannt, fabelhafter Dummkopf.
— Was sagen Sie, Herr Leutnant?1 — ģenerālmajors pēkšņi uzbļāva leitnantam Dubam un brēkdams paskaidroja, ka esot pilnīgi otrādi. Kareivis, kurš zinot, kas piederas, priekšniecību ieraugot, un virsnieks, kurš priekšniecību neredzot un ignorējot! Tas esot gluži kā kaujas laukā, kur vienkāršs kareivis, briesmām draudot, uzņemoties vadību. Un taisni leitnantam Duba kungam esot vajadzējis dot to komandu, ko devis šis kareivis: «Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!»
— Vai tu jau apslaucījies? — ģenerālmajors uzprasīja Sveikam.
— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, jā, viss kārtībā.
— Wiencej srač nie bendzeš?2
— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka man viss izdarīts.
— Nu, tad uzvelc bikses un nostājies atkal «mierā»!
Tā kā ģenerālmajors šo «mierā» izrunāja mazliet skaļāk, tad tuvākie sāka jau celties kājās, bet viņš tiem draudzīgi pamāja un maigā, tēvišķīgā balsī noteica:
— Nē taču, brīvi, brīvi, turpiniet vien!
Sveiks jau pilnīgā kārtībā stāvēja ģenerālmajora priekšā, un pēdējais griezās pie viņa ar īsu uzrunu vācu valodā.
— Priekšnieka cienīšana, dienesta reglamenta zināšana un apķērība karadienestā nozīmē visu. Ja tam vēl pievienojas drošsirdība, tad nav tāda ienaidnieka, no kā mums būtu jābīstas.
Pagriezies pret leitnantu Dubu, viņš teica, bikstīdams Sveikam ar pirkstu vēderā:
— Atzīmējiet: šo vīru tūlīt pēc ierašanās frontē nekavējoties paaugstināt un pie pirmās izdevības ieteikt apbalvošanai ar bronzas medaļu. Par precizu dienesta izpildīšanu un zināšanām . . . Jūs jau saprotat, ko es gribu teikt.. . Apkārt, marš!
1 Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, šis vīrs ir plānprātiņš, visiem zināms idiots, neiedomājams stulbenis. — Ko jūs sakāt, leitnanta kungs? (Vāc.).
2 Vai vairāk tupēt negribi? (Pol.)
Ģenerālmajors devās projām, kamēr leitnants Dubs skaļi izrīkoja kareivjus, lai ģenerālmajors dzirdētu:
•— Pirmais vads — celties! Divās rindās! Otrais vads . . . Šveiks tikmēr gatavojās iet projām un, ejot garām leitnantam Dubam, sveicināja to pēc visiem noteikumiem, bet leitnants Dubs teica: — Atlikt, vēlreiz! — un Sveikam vajadzēja visu atkārtot un pie tam atkal noklausīties:
Vai tu mani pazīsti? Tu mani nepazīsti! Tu mani varbūt pazīsti no labās puses, bet, kad tu ar mani iepazīsies no sliktās puses, tad tu vēl dabūsi raudāt!
Šveiks devās uz savu vagonu un domāja savā nodabā: — Kad es vēl biju Karlinas kazarmās, tad. tur bija kāds lajt- nants Hudavijs, un tas vienmēr teica, kad bija noskaities: «Puiši, kad jus mani redzat, tad paturiet prātā, ka es jums brukšu virsū kā suns, un tāds suns es palikšu, kamēr vien jūs būsiet rotā.»
Kad Šveiks gāja garām štaba vagonam, virsleitnants Lukašs viņam uzsauca, lai pasteidzinot Balunu ar kafiju un liekot tam