kārtīgi aiztaisīt konservētā piena kārbu, citādi piens samaitāšoties. Baluns patlaban pie mantziņa Vaneka uz mazas spirta virtuves vārīja virsleitnantam Lukašam kafiju. Kad ieradās Šveiks ar savu pasūtījumu, viņš redzēja, ka viss vagons viņa prombūtnes laikā sācis nodarboties ar kafijas dzeršanu.
Virsleitnanta Lukaša kafijas un piena konservu kārbas bija jau gandrīz pustukšas, bet Baluns, kas patlaban dzēra no sava trauka kafiju, grābāja ar karotīti pienu no kārbas, lai kafiju vēl vairāk saldinātu.
Pavārs okultists Juraida un mantzinis Vaneks solījās viens otram, ka, tiklīdz saņemšot kondensēto pienu, tūliņ virsleitnantam Lukašam atdošot šo kārbu.
Sveikam arī piedāvāja kafiju, bet viņš atteicās un sacīja Balunam:
— Nupat saņemts rīkojums no armijas štaba pakārt 24 stundu laikā katru kalpotāju, kas izšķiedīs sava kunga piena un kafijas konservus. To es tev paziņoju obrlajtnanta kunga uzdevumā, un tev tūliņ jāaiznes viņam kafija.
Pārbiedētais Baluns izrāva telefonistam Chodunskim no rokām porciju, ko tikko pats bija ielējis, uzkarsēja to vēlreiz, pielēja kondensēto pienu un laida rikšiem uz štaba vagonu.
Izbolītām acīm viņš pasniedza virsleitnantam Lukašam kafiju; Balunam šaudījās pa galvu domas, ka Lukašs jau no viņa izskata redzēs, kā viņš saimniekojis ar konserviem.
— Es drusku nokavējos, — viņš stomījās, — es nevarēju tos attaisīt.
— Varbūt tu izlēji pienu? — virsleitnants Lukašs vaicāja, iedzerdams pa malkam kafijas, — vai arī tu strēbi to ar karoti kā viru? Vai tu zini, kas tevi gaida?
Baluns sāka pūst un gausties:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man ir trīs bērni.
•—• Uzmanies, Balun, es tevi pēdējo reizi brīdinu no tavas rijības. Vai tev Šveiks nekā neteica?
— Mani varot 24 stundu laikā pakārt, —Baluns bēdīgi atbildēja, drebēdams pie visām miesām.
— Nedrebi taču tā, nelga, — virsleitnants Lukašs smējās, — centies laboties! Mēģini tikt vaļā no savas negausības un pasaki Sveikam, lai viņš pameklē stacijā vai tuvumā kaut ko labu ēšanai! Iedod viņam šo desmitnieku! Tevi es nesūtu. Tu tikai tad būsi gājējs, kad pats būsi pieēdies līdz ūkai. Vai tu neesi jau notiesājis manas sardines? Tu saki — nē? Atnes un parādi man tās!
Baluns pateica Sveikam, ka obrlajtnanta kungs sūtot viņam šo desmitnieku, lai viņš stacijā samakšķerējot ko labu ēšanai, bet pats nopūzdamies izvilka no virsleitnanta Lukaša somas kārbu ar sardīnēm un nomākts nesa to uz pārbaudi.
Nabadziņš bija jau tā priecājies, ka virsleitnants Lukašs būs sardines piemirsis, taču nekā. Tagad virsleitnants paturēs tās pie sevis un viņš paliks tukšā. Viņš jutās kā apzagts.
— Te nu ir jūsu sardines, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš sarūgtināts sacīja, pasniegdams kārbu tās īpašniekam. — Vai lai tās attaisu?
— Ir jau labi, Balun, nes kārbu atpakaļ un noliec vecajā vietā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tu neesi jau iemetis acis kārbā. Man tā likās, kad tu atnesi kafiju, ka tev mute bija taukaina kā ar eļļu. Vai Šveiks jau aizgāja?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, aizgāja gan, — Baluns iepriecināts atbildēja. — Viņš sacīja, ka obrlajtnanta kungs būšot apmierināts un visi obrlajtnanta kūngu apskaudīšot. Viņš kaut kur aizgāja ārpus stacijas un teica, ka viņam viss te esot zināms līdz pat Rakošpalotai. Ja gadījumā vilciens atietu bez viņa, tad viņš piebiedrošoties autokolonai un panākšot mūs nākamajā stacijā ar automobili. Mums neesot par viņu ko rūpēties, viņš zinot savu pienākumu, kaut viņam uz paša rēķina vajadzētu ņemt ormani līdz pašai Galicijai. Maksu ormanim varēšot atvilkt no viņa algas. Tātad jums nekādā gadījumā nav par viņu jāraizējas, obrlajtnanta kungs.
— Ej projām! — virsleitnants Lukašs grūtsirdīgi noteica.
No stacijas komandantūras atnesa ziņu, ka vilciens atiešot
tikai divos pēc pusdienas uz Gedele-Ašovu un ka virsniekiem stacijā izsniegšot pa divi litri sarkanvīna un pa pudelei konjaka. Stāstīja, ka atrasts kāds neceļos gājis sūtījums Sarkanajam Krustam. Lai nu kā, bet šis vīns nokrita kā no debesīm, un štaba vagonā tūliņ radās jautrība. Konjaks bija ar trim zvaigznītēm, bet vīns ar Gumpoldkirchenas marku.
Tikai virsleitnants Lukašs nevarēja atgūt labu omu. Bija jau pagājusi vesela stunda, taču Šveiks vēl nerādījās. Vēl pēc pusstundas no stacijas komandantūras kancelejas puses štaba vagonam tuvojās dīvains gājiens.
Priekšgalā soļoja Šveiks, nopietns un cieņas pilns kā pirmie kristīgie mocekļi, kad tos dzina arēnā. Viņam katrā pusē gāja
pa ungāru bonvedam ar uzspraustu durkli, bet kreisajā flangā stacijas komandantūras seržants. Nopakaļ nāca kāda sieviete sarkanos, krokotos svārkos un vīrs ungāru zābakos, apaļu plat- malīti galvā un sadauzītu aci; padusē viņam spārdījās un ķērca pārbiedēta vista.
Visi iekāpa štaba vagonā, bet seržants uzbrēca vīram ar vistu un tā sievai, lai tie paliekot ārā.
Šveiks, ieraudzījis virsleitnantu Lukašu, pameta tam zīmīgi ar acīm.
Seržants gribēja runāt ar 11. kaujas rotas komandieri. Virsleitnants Lukašs nobālēdams saņēma no viņa stacijas komandantūrā sastādītu protokolu un lasīja:
Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas komandierim lietas tālākai virzīšanai. Ar šo tiek nosūtīts kājnieku pulka ierindnieks Šveiks, Jozefs, kas, pēc viņa vārdiem, sastāv par raitnieku tanī pašā ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka
11. kaujas rotā, kā apvainots laupīšanā, kas izdarīta pie precēta pāra Ištvaniem Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā.
Pamats: Kājnieku pulka ierindnieks Sveiks, Jozefs, patvarīgi piesavinājies aiz Ištvanu precētā pāra mājas Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā, atrodošos vistu, piederīgu minētajam Ištvanu precētajam pārim, izrādijfs pretošanos vistas Īpašniekam, kas to gribējis atņemt, iesizdams tam pa kreiso aci, kāpēc atsauktā patruļa viņu aizturējusi un nogādājusi uz viņa karaspēka daļu, bet vista atdota īpašniekam. Dežurvirsnieks (paraksts).»