Virsleitnantam Lukašam drebēja ceļi, kad viņš parakstījās par Sveika saņemšanu.
Sveiks stāvēja viņam gandrīz līdzās un pamanīja, ka virsleitnants aizmirsis pierakstīt datumu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš aizrādīja,
— ka šodien ir divdesmit ceturtais maijs. Vakar bija 23. maijs, kad Itālijā mums pieteica karu. Es nupat biju priekšpilsētā, tur visi par to vien runāja.
Llonvedi un seržants aizgāja, palika tikai abi Ištvani, kuri viens par otru pūlējās iekāpt vagonā.
— Ja jums vēl būtu piecnieks, obrlajtnanta kungs, — Šveiks iesāka stāstītāja tonī, — tad mēs to vistu varētu nopirkt. Šis plencis grib par to piecpadsmit guldeņu, kaut gan desmit viņš skaita par savu zilo aci. Bet es domāju, obrlajtnanta kungs, ka desmit guldeņu ir pārāk daudz par kaut kādu nejēgas aci. Pie mums reiz «Vecajā dāmā» virpotājam Matejam par divdesmit guldeņiem sadauzīja ar ķieģeli visu žokli un izsita sešus zobus, un toreiz naudai bija daudz lielāka vērtība nekā tagad. Pat Volšlēgers[18] pakar par četriem guldeņiem.
— Nāc šurp, — Šveiks pamāja vīram ar sasisto aci un vistu,
— bet tu, vecen, paliec turpat! Vīrs iekāpa vagonā.
— Viņš drusku māk vāciski, — Šveiks paskaidroja, — saprot visus lamu vārdus un pats arī diezgan brangi lamājas vāciski.
— Tātad desmit guldeņu, — viņš griezās pie vīra, — pieci guldeņi vista, pieci acs. Ot forint. šitā kikirikī, ot forint kukuk, igen? Te ir štaba vagons, ierāvēji. Dod šurp vistu!
Viņš iespieda pārsteigtajam vīram rokā desmit guldeņus, paķēra vistu, apgrieza tai kaklu un izstūma vīru no vagona ārā, pie tam draudzīgi saņemdams tā roku un sirsnīgi pakratīdams:
— Jo napot, baratom, adjē,[19] lien nu pie savas vecenes, citādi es tevi pats izmetīšu ārā.
— Redziet nu, obrlajtnanta kungs, ka visu iespējams nokārtot, — Sveiks griezās pie Lukaša. — Protams, labāk ir, ja var tikt cauri bez brēkas un visādiem kumēdiņiem. Tagad mēs ar Balunu izvārīsim jums tādu vistas buljonu, ka smaržos līdz pat Septiņkalnei.
Virsleitnants Lukašs nespēja vairs valdīties. Viņš izsita Sveikam nelaimīgo vistu no rokas un iekliedzās aizžņaugtā balsī:
— Vai jūs zināt,'Sveik, ko pelnījis kareivis, kas kara laikā aplaupa mierīgus iedzīvotājus?
— Godīgu nāvi caur nošaušanu! — Sveiks svinīgi atbildēja.
— Jūs gan esat pelnījis tikai virvi, jo jūs pirmais sākāt laupīt. Jūs nelietis, jūs, — es tiešām nezinu, kā jūs nosaukt. Jūs esat aizmirsis savu zvērestu. Nē, man, nudien, galva plīsīs pušu.
Šveiks jautājoši paraudzījās virsleitnantā un aši sacīja:
— Padevīgi ziņoju, ka es neesmu aizmirsis zvērestu, kas visiem karavīriem bija jānodod. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu svinīgi zvērējis būt uzticīgs savam visaugstākajam kungam un ķeizaram Francim Jozefam I, būt uzticīgs un paklausīgs arī viņa majestates ģenerāliem un visiem priekšniekiem un dienesta pakāpē augstākiem, god^t tos un sargāt, izpildīt viņu rīkojumus un pavēles visās dienesta lietās, drošsirdīgi un pašaizliedzīgi cīnīties pret katru ienaidnieku, lai tas būtu kas būdams, un, kur vien viņa ķeizariskai un ķēnišķīgai majestatei labpatiktu to pavēlēt, ūdenī, zem ūdens, uz sauszemes, gaisā, dienu un nakti, kaujās, uzbrukumos, cīņās un visos citos pasākumos jebkurā vietā, katrā laikā un gadījumā . ..
Šveiks pacēla vistu no grīdas un turpināja, militāri izslējies un raudzīdamies virsleitnantam Lukašam acīs:
—. .. nekad nepamest savu karaspēka daļu, karogu un lielgabalus, nekad neielaisties nekādos sakaros ar ienaidnieku, vienmēr uzvesties, kā to prasa kara likumi un kā tas krietnam kareivim piederas, un šādā kārtā godam dzīvot un nomirt, uz ko lai dievs man palīdz. Amen. Bet šo vistu, padevīgi ziņoju, es neesmu zadzis, ar laupīšanu neesmu nodarbojies un, apzinoties savu zvērestu, esmu uzvedies, kā piederas.
— Vai tu sviedīsi to vistu projām, lops tāds! — virsleitnants Lukašs iebrēcās, iesizdams Šveikam ar papīru pa roku, kurā tas turēja nelaiķi vistu, — paskaties šai protokolā! Re, te stāv melns uz balta: tiek nosūtīts Šveiks, Jozefs, pēc viņa vārdiem raitnieks, apvainots laupīšanā . . . Saki tad man, tu laupītāj, tu hiēna, — nē, es tevi tiešām kādreiz nositīšu, nudien! Saki man, tu zagļa dzimums, kā tu tā varēji aizmirsties?
Padevīgi ziņoju, — Šveiks draudzīgi aizrādīja, — ka te nav noticis itin nekas cits k.ā vienkārši bēdīgs pārpratums. Kad es saņēmu jūsu pavēli pagādāt un nopirkt jums ko labu ēšanai, tad es sāku apsvērt, kas būtu tas labākais. Stacijas tuvumā nekā nevarēja dabūt, izņemot zirggaļas desas un žāvētu ēzeļa gaļu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es visu labi pārdomāju. Kaujas laukā vajadzīgs kaut kas sevišķi barojošs, lai labāk varētu izturēt kara grūtības. Un tad man iegribējās sagādāt jums horizontālu prieku. Es jums gribēju izvārīt vistas buljonu, obrlajtnanta kungs.
— Vistas buljonu, —virsleitnants atkārtoja un saķēra galvu.
— Jā, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vistas buljonu. Es jau nopirku sīpolus un 50 gramu nūdeļu. Te man viss ir, lūdzu. Šinī kabatā sīpoli un tanī nūdeles. Sāls un pipari mums ir kancelejā. Cits viss tātad bija, trūka vienīgi vistas. Es izgāju cauri stacijai un nogriezos uz. Išatarču. Tas īstenībā ir ciems, tā nav nekāda pilsēta, kaut arī pirmajā ielā uzrakstīts: Iša- tarča — Varos[20]. Izstaigāju vienu ielu ar dārziņiem, otru, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un tikai trīspadsmitās ielas galā, kur aiz mājām jau sākas pļavas, ieraudzīju pāris vistu staigājam. Es piegāju klāt, izraudzījos to lielāko, smagāko, — esiet tik laipns un paskatieties, obrlajtnanta kungs, tie ir tīrie tauki, nemaz taustīt nevajag, to redz no pirmā acu uzmetiena, ka tā ir kārtīgi barota ar graudiem. Es viņu paņēmu pilnīgi atklāti visu vietējo iedzīvotāju acu priekšā, kuri man kaut ko ungariski brēca. Es turu viņu aiz kājām un prasu gan vienam, gan otram ir če- chiski, ir vāciski, kam tā vista pieder, lai es varu to nopirkt, bet tad. no kādas mājeles pavisam ielas galā izskrien vīrs ar sievu un sāk mani visādi saukāt gan ungariski, gan vāciski, ka es viņiem esot gaišā dienas laikā vistu nozadzis. Es viņam saku, lai viņi nebļauj, ka es esmu sūtīts vistu pirkt, un sāku skaidrot, kā tās lietas ir. Bet vista, ko es turēju aiz kājām, sāk sisties ar spārniem un grib celties gaisā, un, tā kā es viņu cieši turēju, tad viņa parāva arī manu roku uz augšu un gribēja uzsēsties savam saimniekam uz deguna. Tas tūliņ sāk brēkt, ka es viņam esot iesitis ar vistu pa ģīmi, sieva atkal spiedz un tik sauc savu vistu: ciba, ciba, ciba. Tikmēr tie citi nelgas, kas nekā nebija sapratuši, uzraidīja man honvedu patruļu, un es pats tos honve- dus uzaicināju, lai ved mani uz stacijas komandantūru, kur es pierādīšu savu nevainību. Bet ar to lajtnanta kungu, kas tur dežurēja, nekādi nevarēju sarunāties, kaut gan es viņu lūdzu pavaicāt jums, vai tas ir taisnība, ka esat mani sūtījis jums ko labu nopirkt. Viņš man vēl uzbrēca, lai es turot muti, jo man jau no acīm varot redzēt, ka uz mani gaidot virve un stiprs zars. Man likās, viņš bija visai nelāgā omā, jo sacīja, ka tikai tāds kareivis, kas laupot un zogot, varot izskatīties tik apvēlies ķā es. Sini stacijā esot notikušas jau vairākas zādzības, un aizvakar vienam tepat tuvumā nozagts tītars. Kad es sacīju, ka mēs aizvakar bijām vēl Rabā, tad viņš atcirta, ka tādas izrunas nekam nederot. Tā viņš mani sūtīja pie jums, un ce]ā vēl kāds jefreitors, ko es nebiju pamanījis, uzbrēca man, vai es nezinot, kas atrodoties manā priekšā. Es viņam atbildēju, ka viņš ir jefreitors un, ja kalpotu strēlniekos, tad sauktos par patruļas vadītāju, bet pie artileristiem — par vecāko lielgabalnieku.