— Sveik, — virsleitnants Lukašs pēc brītiņa sacīja, — jūs esat piedzīvojis jau tik daudz neparastu sagadīšanos un likstu, tik daudz «kļūdīšanos» un «pārpratumu», kā jūs mēdzat teikt, ka no jūsu nelaimēm jūs var glābt varbūt vienīgi izturīga virve ap kaklu un pēdējā militārā goda parādīšana karrē vidū. Vai j ūs saprotat?
— Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Karrē ir tā saucamais slēgtais bataljons, kas sastāv no četrām, izņēmuma gadījumā no trim vai piecām rotām. Vai jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet likt tanī buljonā vairāk nūdeļu, lai būtu biezāks?
— Sveik, es jums pavēlu, lai jūs tūliņ pazūdat ar visu savu vistu, citādi dabūsiet ar to pa galvu, stulbenis tāds!
— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs, tikai selerijas, padevīgi ziņoju, es nedabūju un burkānus arī ne. Pielikšu kar. . .
Sveiks nepaguva izrunāt «tupeļus», kad izlidoja no vagona ar visu vistu. Virsleitnants Lukašs izdzēra vienā paņēmienā tējas glāzi konjaka.
Sveiks salutēja vagona loga priekšā un pazuda.
*
Baluns pēc laimīgi pabeigtas dvēseles cīņas patlaban gatavojās attaisīt sava kunga sardiņu kārbu, kad parādījās Sveiks ar vistu, satraukdams visus vagona iemītniekus, kas uzlūkoja viņu tādiem skatieniem, it kā gribētu atklāti jautāt: «Kur tu to nozagi?»
— Es to nopirku obrlajtnanta kungam, — Sveiks paskaidroja, izņemdams no kabatām sīpolus un nūdeles. — Es gribēju vārīt viņam buljonu, bet viņš vairs nevēlas un atdāvināja vistu man.
— Vai tikai tā nav sprāgusi? — mantzinis Vaneks aizdomīgi ievaicājās.
— Es pats tai apgriezu kaklu, — Sveiks atbildēja, izvilkdams nazi.
Baluns pateicīgi un reizē godbijīgi noskatījās Sveikā, klusēdams aizdedzināja sava kunga spirta virtuvi un, paķēris pāris katliņu, aizskrēja pēc ūdens.
Telefonists Chodunskis pienāca pie Sveika un piedāvājās palīdzēt noplūkt vistai spalvas, pie kam viņš intimi iečukstēja Sveikam ausī:
— Vai tas tālu no šejienes? Jākāpj pāri sētai, vai tās staigā pa ielu?
— Es taču to nopirku.
— Nepūt pīlītes, atzīsties ar labu! Mēs taču redzējām, ka tevi veda.
Viņš tomēr cītīgi palīdzēja vistas plūkšanā. Arī pavārs Ju- raida piedalījās svinīgajos mielasta gatavošanas darbos, sagriezdams kartupeļus un sīpolus.
No vagona izmestās spalvas pamodināja leitnanta Duba uzmanību, kurš soļoja visgarām vilcienam.
Viņš uzsauca, lai parādoties vistas plūcējs, un vagona durvīs iznira Sveika apmierinātā seja.
— Kas tas ir? — leitnants Dubs uzbrēca, paceldams no zemes nogriezto vistas galvu.
— Tā, padevīgi ziņoju, ir vistas galva no melno minorkiešu sugas. Tās ir ļoti labas dējējas, lajtnanta kungs. Viņas dēj līdz 260 olu gadā. Esiet tik laipns, paskatieties, kas viņai par bagātīgu olu krājumu!
Sveiks pacēla vistas iekšas leitnantam Dubam pie deguna.
Dubs nospļāvās, pagājās gabaliņu, bet tad atgriezās:
— Kam jūs to vistu gatavojat?
— Paši sev, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs. Paskatieties, cik viņai daudz tauku!
Leitnants Dubs aizejot norūca:
— Gan mēs vēl tiksimies.
— Ko viņš tev teica? — .Juraida uzprasīja Sveikam.
— Mēs norunājām satikšanos. Šitādi augsti kungi parasti krīt uz viendzimuma mīlestību.
Pavārs paskaidroja, ka tikai esteti esot homoseksuāli, jo tas izrietot no pašas estetikas būtības.
Mantzinis Vaneks savukārt sāka stāstīt, kā audzinātāji samaitā bērnus Spānijas klosteros.
Un, kamēr ūdens katliņā sāka mest burbuļus, Sveiks izstāstīja, ka reiz kādam audzinātājam Vīnē nodevuši veselu koloniju bezpajumtes bērnu un viņš tos samaitājis.
— Tā ir kā slimība, bot vistrakāk, ja tāda izvirtība piemetas sieviešiem. Prāgā Iī priekš pāris gadiem dzīvoja divas vientuļas kundzītes, abas šķirtenes, jo bija pārāk gaisīgas, — Murekiene un Šusekiene, un reiz viņas gājušas pa aleju uz Rostoku, kad tur ķirši zied, notvērušas kādu impotentu, simt gadus vecu leijerkastnieku, ievīlušas viņu ķiršu birzī un pastrādājušas pie viņa varas darbus. Kā tik viņas tur nebija izdarījušās! Zižkovā dzīvo kāds profesors Aksamita kungs, viņš tanī birzī nodarbojies ar izrakumiem, jo meklējis punduru kapus un dažus skeletus jau izcēlis ārā, tad viņas šo leijerkastnieku ievilkušas vienā atraktā kapā un tur viņu apstrādājušas. Profesors Aksamits ieradies otrā dienā un redz, — kapā viens guļ. Viņš jau nopriecājies, bet tas izrādījies nabaga leijerkastnieks, ko šīs šķirtenes tur nomocījušas. Piektajā dienā viņš nomiris, un šīs negantnieces vēl bijušas tik bezkaunīgas, ka ieradušās uz apbedīšanu. Tā jau ir izvirtība.