Un atkal atbalsojās feldfebeļa komanda:
— In die Balance! Beim Fuss! In die Balance! Schul-tert! Ba- jonett auf! Bajonett ab! Fallt das Gewehr! Zum Gebet! Vom Gebet! Kniet nieder zum Gebet! Laden! Schiessen! Schiessen halbrechts! Ziel Stabswaggon! Distanz 200 Schritt! Fertig! An! Feuer! Setzt- ab! An! Feuer! An! Feuer! Setzt ab! Aufsatz normai! Patronen versorgen! Ruht![25]
Feldfebelis sāka uztīt sev papirosu.
Sveiks tikām izpētīja savas šautenes numuru un sacīja:
— Nr. 4268! Tāds pats numurs bija kādai lokomotivei Pe- čekā, kas stāvēja uz sešpadsmitā sliežu ceļa. Sī lokomotīve bija jānogādā izremontēšanai uz depo, Lisā pie Labas, bet tas nebija t tik vienkārši, feldfebeļa kungs, jo mašīnists, kam vajadzēja
8*
lokomotivi aizvest, ļoti vāji atcerējās skaitļus. Tāpēc distances priekšnieks iesauca viņu savā kancelejā un saka viņam: «Uz 16. sliežu ceļa ir lokomotive Nr. 4268. Es zinu, ka jums grūti atcerēties skaitļus un, ja jums šo numuru uzrakstīs uz papīra, jūs papīru pazaudēsiet. Uzmaniet tagad labi! Ja jums grūti atcerēties skaitļus, tad es jums parādīšu, cik viegli patiesībā atcerēties jebkuru numuru. Klausieties! Lokomotivei, kas jums jānogādā uz depo Lisā pie Labas, ir numurs 4268. Tagad uzmaniet! Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Tātad 42. Pirmais ir divreiz 2, tas ir, 4, daliet to ar 2 — un atkal būs 4 un 2 blakus. Tur nav ko bīties. Cik ir divreiz 4? Taču 8, vai ne? Tagad iekal iet atmiņā_, ka astotnieks, kas ir skaitlī 4268, skaitās pēdējais pēc kārtas, tātad jums atliek iegaumēt, ka pirmais skaitlis ir 4, otrais 2 un ceturtais 8. Tagad vajag vienīgi ar kaut kādu atjautīgu paņēmienu iespiest atmiņā 6, kas stāv pirms 8. Tas ir traki vienkārši. Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Abi kopā dod 6. Tātad nu jums tā lieta ir droša. Otrais no beigām ir 6, un tagad šī skaitļu rinda mums vairs no atmiņas neizzudīs. Tagad jums skaitlis 4268 paliks prātā uz visiem laikiem. Vai arī jūs varat iegūt to pašu rezultātu daudz vienkāršākā veidā . ..
Feldfebelis pārtrauca smēķēšanu, izbolīja acis un nostostījās:
— Kappe ab![26]
— Viņš nu sāka noskaidrot mašīnistam šo vienkāršāko paņēmienu, — Šveiks nopietni turpināja, — kā var iegaumēt lokomotīves numuru 4268. No 8 atskaita 2, paliek 6. Tātad 68 jau ir prātā. No 6 atskaita 2, paliek 4. Nu ir jau zināms 4 — 68. Tiem jāieliek starpā 2, un tad būs rokā 4—2—6—8. Nav arī nemaz grūti izdarīt to ar reizināšanas un dalīšanas palīdzību. Tad to dara tā. «Iegaumējiet,» tā priekšnieks teica, «ka divreiz 42 ir 84. Gadam ir 12 mēnešu. Atskaitīsim no 84 skaitli 12, tad paliks 72, atskaitīsim vēlreiz 12 mēnešu — paliks 60. Tagad mums ir drošs 6, un nulli mēs varam nosvītrot. Mums nu ir zināms 42—6—84. Tāpat kā nosvītrojām nulli, tā varam nosvītrot arī pēdējo 4, un mums paliks 4268, kas ir tās lokomotives numurs, kura jums jānoved uz depo Lisā pie Labas. Kā jau teicu, ar dalīšanu arī iet tikpat viegli. Tad mēs aprēķinām koeficientu pēc muitas tarifa . . . Kas tad jums, feldfebeļa kungs, vai nelabi kļuva? Ja gribat, es tūliņ atklāšu kaut vai viesuļuguni. Fertig! Hoch an! Feuer![27] Deviņi pērkoni! Kapteiņa kungam gan nevajadzēja sūtīt mūs pašā saules tveicē! Nu man jāgādā nestuves!
Ārsts atnācis konstatēja, ka feldfebeļa ģīboņa cēlonis esot vai nu saules dūriens, vai akūts smadzeņu iekaisums.
Kad feldfebelis atjēdzās, Šveiks stāvēja viņam līdzās un sacīja:
— Nu, tad es pastāstīšu līdz beigām. Vai jūs domājat, feldfebeļa kungs, ka mašīnists kaut ko atcerējās no visa tā? Viņš bija galīgi apdullis un pareizinājis visu ar trīs, jo iedomājies par svēto trīsvienību. Lokomotivi viņš nav atradis, tā vēl šo baltu dienu stāv uz sešpadsmitā sliežu ceļa.
Feldfebelis atkal aizvēra acis.
Kad Šveiks beidzot atgriezās savā vagonā, tad viņš atbildēja uz jautājumu, kur tik ilgi bijis:
— Kas otram komandē «skriešus!», tas pats dabū simt reižu «plecā — ņemt!».
Vagona stūrī drebēja Baluns. Šveika prombūtnes laikā, kad pirmā vistas porcija bija jau izvārījusies, viņš bija aprijis arī pusi no Šveika daļas.
Pirms aizbraukšanas transportu panāca jaukts militarvii- ciens, kas bija sastādīts no dažādām karaspēka daļām. Tur bija gan aizkavējušies, gan no hospitāļiem izlaisti kareivji, kas devās uz savu karaspēka daļu, gan dažādi aizdomīgi individi, kas atgriezās mājās no komandējuma vai aresta.
No šā vilciena izkāpa arī brīvprātīgais Mareks, kas savā laikā bija apsūdzēts par dumpošanos, jo nebija gribējis tīrīt atejas. Divīzijas tiesa bija viņu attaisnojusi. Izmeklēšana bija pārtraukta, un tāpēc brīvprātīgais Mareks tagad ieradās štaba vagonā pieteikties bataljona komandierim. Brīvprātīgais līdz šim nekur nebija ieskaitīts, jo bija vadāts no viena cietuma uz otru.
Kapteinis Zāgners nebija sevišķi iepriecināts, ieraudzījis brīvprātīgo un saņēmis viņa papīrus ar pilnīgi slepeno atzīmi: «Politisch verdachtig! Vorsicht!»1 , bet tad viņš laimīgā kārtā atcerējās «atejvietu ģenerāli», kas viņam tik enerģiski bija ieteicis papildināt bataljonu ar speciālu «bataljona vēsturnieku».
— Jūs esat pārāk nolaidīgs, jūs brīvprātīgais, — viņš to uzrunāja, — ar jums jau brīvprātīgo skolā bija tikai posts un bēdas. Jums vajadzēja censties izcelties un iegūt nākamo dienesta pakāpi, kas jums pienāktos pēc jūsu izglītības, bet jūs tikai staigājāt no vienas aresta telpas uz otru. Pulkam par jums jākaunas, brīvprātīgais. Bet jūs varat izlabot savas kļūdas, ja, kārtīgi pildīdams savus pienākumus, atkal stāsieties krietno kareivju rindās. Ziedojiet savus spēkus bataljonam no skaidras sirds! Es gribētu jums palīdzēt. Jūs esat izglītots, jauns cilvēks, jums droši vien piemīt spējas labā stilā un pareizi rakstīt. Es jums ko sacīšu. Katram bataljonam frontē vajadzīgs cilvēks, kas sastāda chronoloģisku pārskatu par visu to, kam tiešs sakars ar bataljona piedalīšanos karadarbībā, kas apraksta visus uzvaras pilnos karagājienus, visus ievērības cienīgos un slavas vainagotos notikumus, kuros bataljons piedalījies, kuros tas atradies vadītāja vai vismaz izcilā lomā, un šādā kārtā pakāpeniski sagatavo materialus mūsu armijas vēsturei. Vai jūs saprotat?