Выбрать главу

—  Padevīgi ziņoju, jā, kapteiņa kungs. Manuprāt, jūs domā­jat par epizodēm no visu karaspēka daļu dzīves. Bataljonam ir sava vēsture. Uz bataljonu vēstures pamata pulks sastāda savu

1 Politiski neuzticams. Uzmanību! (Vāc.) vēsturi. Pulka vēsture der par materialu brigādes vēsturei, bri­gādes vēsture — divizijas vēsturei utt. Es ielikšu šai darbā visus savus spēkus, kapteiņa kungs.

Brīvprātīgais Mareks uzlika roku uz sirds.

—  Es ar patiesu mīlestību atzīmēšu mūsu bataljona slavenos varoņdarbus, sevišķi tagad, kur ofensīva ir pilnā gaitā, kur tuvo­jas izšķīrējs brīdis un kur mūsu bataljons gatavojas noklāt kaujas lauku ar savu varonīgo dēlu miesām. Es pēc labākās sirdsapziņas atzīmēšu visus tos gadījumus, kam jānotiek, lai mūsu bataljona vēstures lappuses vainagotos lauriem.

—  Jūs piekomandēs pie bataljona štaba, brīvprātīgais; jums būs jāņem vērā, ko ieteiks apbalvošanai, jāatzīmē — protams, pēc mūsu norādījumiem — visi pārgājieni, pēc kuriem varēs spriest par mūsu bataljona izcilo cīņas sparu un dzelzs discip- linu. Tas nav tik viegli, brīvprātīgais, bet es ceru, ka jums būs pietiekami lielas novērotāja spējas, lai izceltu mūsu bataljonu, salīdzinot ar citām pulka dajām, ja jūs saņemsiet no manis no­teiktas direktīvas. Es nosūtīšu pulkam telegramu, ka esmu jūs iecēlis par bataljona vēsturnieku. Pieteicieties 11. rotas mant­zinim Vanekam, lai viņš jūs uzņem savā vagonā. Tur būs vis­ērtāk. Un sakiet viņam, lai viņš ierodas pie manis! Vispār jūs skaitīsieties pie bataljona štaba. Par to izdos bataljona pavēli.

*

Pavārs Juraida jau gulēja. Baluns vēl arvien drebēja, jo bija jau attaisījis virsleitnanta sardiņu kārbu; Vaneks bija aizgājis pie kapteiņa Zāgnera, un telefonists Chodunskis, kas stacijā bija sadzinis pudelīti kadiķogu degvīna un to iztukšojis, sentimen­tālās noskaņas pārņemts, dziedāja:

Kad jauns vēl biju, tanīs jaukās dienās Man mīlas pilna šķita pasaule, Tad miers un laime mita dvēselē, Un debess mirdzēja man zvaigznēs vienās. Bet redzēt lemts bij man, ka viss ir maldi, Ka mīla krāpj, ka pieviļ ticība, Ka nodevības pilna draudzība, — Un rūgtas as'ras nespēju vairs valdīt.

Tad viņš piecēlās, piegāja pie mantziņa Vaneka galda, pa­ņēma papīru un uzrakstīja lieliem burtiem:

«Ar šo padevīgi lūdzu paaugstināt mani dienesta pakāpē un iecelt par bataljona taurētāju.

Chodunskis, telefonists.»

*

Kapteiņa Zāgnera saruna ar mantzini Vaneku nebija nekāda ilgā. Kapteinis tikai vērsa mantziņa uzmanību uz to, ka batal­jona vēsturnieks brīvprātīgais Mareks būšot vienā vagonā ar Sveiku.

— Es jums varu teikt tikai vienu, ka šis Mareks, ja tā var izteikties, ir politiski neuzticams. Politisch verdachtig! Ak dievs! Mūsu laikā tas nav nekas sevišķs. Par kuru gan tādas lietas nestāsta! Ir taču tik daudz dažādu uzskatu, jūs saprotat? Es tikai vēršu jūsu uzmanību uz to, lai jūs, ja viņš gadījumā sāktu ko nepiederīgu runāt, tūliņ viņu apklusinātu, lai arī man neizceltos kādas nepatikšanas. Sakiet viņam vienkārši, lai viņš met tādas runas pie malas, un miers. Es ar to negribu teikt, ka jums katra nieka dēļ jāskrien pie manis. Nokārtojiet visas tās lietas paši, ar labu, tā var vairāk panākt nekā ar visādām muļķīgām sūdzī­bām. Vārdu sakot, es nekā tāda nevēlos dzirdēt, jo… Saprotat? Tādas lietas vienmēr met ēnu uz visu bataljonu.

Kad nu Vaneks atgriezās, viņš pasauca brīvprātīgo Mareku sānis un sacīja viņam:

—  Jūs, draugs, skaitoties politiski neuzticams, bet tas nekas. Tikai nerunājiet nekā lieka, kur dzird telefonists Chodunskis!

Tikko viņš bija to izteicis, tā telefonists Chodunskis grīļo­damies pienāca klāt, iekrita mantzinim rokās un uzsāka dzērāja balsī kaut ko līdzīgu dziesmai:

Kad visi mani bija atstājuši, Uz tevi savus skatus pacēlu, Pie tavas šķīstās sirds es radu dusu Un, laimes pārņemts, as'ras slaucīju. Man liegi tava seja atmirdzēja Kā mēness stars virs dzīlēm trīsošais, Un tavas sārtās lūpas nočukstēja: — Es tevis neatstāšu, dārgākais.

—  Mēs nekad neatstāsim viens otru, — Chodunskis auroja,. — ko vien uzzināšu pa tālruni, tūliņ pateikšu jums. Tādam zvē­restam es . .. virsū!

Baluns savā kaktā šausmās pārmeta krustu un sāka skaļi lūgties:

—■ Svētā dievmāte, neatstum manu nopūtu pilno lūgšanu, uzklausi mani savā žēlsirdībā un esi mans glābiņš un patvē­rums! Palīdzi man, nabagam, kas tevi piesauc šinī asaru ielejā stiprā ticībā, drošā cerībā un uzticīgā mīlestībā. Debesu ķēni­ņiene, uzlūko mani savā lēnprātībā, lai līdz sava mūža galam palieku tavā apsardzībā un dieva tā tēva žēlastībā!

Žēlsirdīgā jaunava Marija tiešām bija aizrunājusi par viņu, jo brīvprātīgais pēc brītiņa izvilka no savas patukšās somas vairākas sardīņu kārbas un izdalīja visiem.

Baluns ar mierīgu sirdsapziņu atvēra virsleitnanta Lukaša somu un ielika tanī no debesīm nokritušās sardines.

Bet, kad nu visi atgrieza savas kārbas un sāka nogaršot saturu, Baluns atkal krita kārdināšanā, atvēra somu, attaisīja kārbu un kārīgi visu aprija.

Un tad nu visusaldākā un žēlsirdīgākā jaunava Marija no­vērsās no viņa, jo, kad viņš vēl tecināja mutē pēdējās eļļas lāsī­tes no kārbas, vagona priekšā parādījās bataljona raitnieks Matušics un uzsauca:

•— Balun, tev esot jāaiznes savam obrlajtnantam tās sardines.