— Nu būs pa ausi, — Vaneks piezīmēja.
— Ar tukšām rokām gan neej, — Šveiks pamācīja, — paņem, vismaz kādas piecas tukšas kārbas līdz!
— Ko jūs tādu esat nodarījis, ka dievs jūs tik bargi soda? — brīvprātīgais jautāja. — Jūsu pagātnē jābūt kādam lielam grēkam. Vai jūs neesat aplaupījis baznīcu vai nočiepis savam mācītājam dūmenī pakārto šķiņķi? Vai neesat viņa pagrabā iz- tempis baznīcas vīnu? Varbūt esat puikas gados līdis viņa dārzā bumbieros?
Baluns ar izmisumā saviebtu seju bezcerīgi atmeta ar roku. Viņa satriektais izskats bija kā iemiesots sirdi plosošs jautājums: «Kad reiz šīm mokām pienāks gals?»
— Tas notiek tāpēc, — turpināja brīvprātīgais, it kā sadzirdējis nelaimīgā Baluna vārdos neizteiktās vaimanas, — ka jūs esat zaudējis sakarus ar dievu. Jūs viņu pietiekami dedzīgi nelūdzat, lai viņš jūs aizsauc no šās pasaules.
Šveiks savukārt piemetināja:
— Baluns vēl vienmēr nevar apņemties nodot savu karavīra, dzīvību, savas karavīra domas, vārdus un darbus un savu karavīra nāvi visaugstākā dieva tēvišķīgās sirds izlemšanai, kā mēdza runāt mans feldkurats, kad viņš bija galīgi piežūpojies un uz ielas piesējās kādam kareivim.
Baluns vaidot atzinās, ka esot jau zaudējis paļaušanos uz dievu, jo nezin cik reižu esot to veltīgi izlūdzies, lai dod viņam spēku izturēt kārdināšanu un padara viņa kuņģi mazāku.
— Šī ēdelība jau man neradās kara laikā, — viņš sūdzējās, — tā ir veca kaite. Tās dēļ mana sieva ar bērniem gāja pat uz Klokotas baznīcas svētkiem.
— To vietu es pazīstu, — Šveiks piezīmēja, — tā ir netālu no Tabora, un tur ir bagāta jaunava Marija ar neīstiem briljantiem, un kāds baznīcas kalpotājs no Slovakijas bija reiz gribējis to apzagt. Tā nu viņš bija tur ieradies un, būdams visai dievbijīgs cilvēks, nodomājis, ka zādzība viņam labāk izdosies, ja vispirms būs atbrīvojies no vecajiem grēkiem, un grēksūdzē pie reizes viņš arī atzinies, ka nolēmis otrā dienā aplaupīt jaunavu Mariju. Bet viņš vēl nav paspējis noskaitīt trīssimt tēvreizes, ko tam mācītāja kungs uzdevis, lai viņš nepagūtu aizlaisties, kad klostera kalpi viņu aizvilkuši taisnā ceļā uz žandarmērijas pārvaldi.
Pavārs okultists uzsāka strīdu ar telefonistu Chodunski, vai šāda grēksūdzes noslēpuma nodošana nav briesmīgs noziegums, vai varbūt tas nav pat runas vērts, jo briljanti taču bijuši neīsti. Beidzot viņš tomēr pierādīja Chodunskirn, ka tas viss ir Karma — tālā, nezināmā pagātnē jau iepriekš izlemts liktenis, kad šis nelaimīgais baznīcas kalpotājs no Slovakijas varbūt bijis kāds antipods uz kādas citas planētas. Šis liktenis tāpat varbūt jau sensenis, kamēr Klokotas mācītājs vēl iemita ezī vai kādā sen jau izmirušā zīdītājā, bija izlēmis, ka viņš reiz noziegsies pret grēksūdzes noslēpumu, kaut gan no juridiskā viedokļa un pēc kanoniskajiem likumiem arī tad grēki jāpiedod, ja runa ir par klostera īpašuma aizskaršanu.
Šveiks pie šās sarunas vientiesīgi piebilda:
— Protams, neviens cilvēks taču nezina, ko viņš darīs pēc vairākiem miljoniem gadu, tāpēc viņam jābūt uz visu gatavam. Obrlajtnants Kvasnička, kad mēs vēl bijām Karlinā rezerves bataljonā, pastāvīgi mēdza apmācībās teikt: «Nedomājiet, jūs mēslu vaboles, jūs laiskās govis, jūs stulbie auni, ka jums karadienests izbeigsies šinī pasaulē! Mēs vēl tiksimies ari pēc nāves, un tad es jums ellē sakuršu tādu pirti, ka jūs man kājas notirināsiet, jūs cūku dzimums!»
Tikmēr Baluns, kas bija jau galīgi apdullis un domāja, ka visi runā joprojām par viņu un ka viss uz viņu vien attiecināms, turpināja savu atklāto grēksūdzi:
— Pat Klokota nespēja līdzēt pret manu negausību. Sieva ar bērniem atgriežas no baznīcas svētkiem un sāk tūliņ pārskaitīt vistas. Vienas vai divu trūkst. Bet es tur nekā nevarēju darīt. Pats zinu, ka vistas vajadzīgas saimniecībā, lai būtu olas, bet, kā es izeju pagalmā un tās ieraugu, tā man te iekšā atveras kā bezdibenis. Pēc kādas stundiņas kļūst tik labi, jo vista jau noēsta. Reiz, kad sieva ar bērniem bija aizgājusi uz Klokotu aizlūgt par mani, lai es mājās atkal ko neapriju un nesagādāju saimniecībā zaudējumus, es izeju pagalmā un man pagadās ceļā tītars. Toreiz es gandrīz dzīvību pazaudēju. Viens kauliņš no stilba man iesprūda rīklē, un, ja nebūtu tuvumā pagadījies māceklis, kas man palīdzēja dzirnavās, jauns puika, kas man to kaulu izvilka, tad es gan te nesēdētu kopā ar jums un šo pasaules karu nebūtu piedzīvojis. Tā ja. Bet šis māceklis — tas gan bija mundrs puika. Mazs, resns, plecīgs, apvēlies . ..
Šveiks pienāca viņam klāt:
— Parādi mēli!
Baluns izstiepa mēli, un Šveiks griezās pie visiem, kas atradās vagonā:
— Es jau tā domāju, ka viņš ir aprijis arī savu mācekli.
Atzīsties, kad tu viņu nolaidi dibenā! Kad tavējie atkal aizgāja uz Klokotu, jā?
Baluns izmisumā salika rokas un izsaucās:
— Stājieties taču! Tādu izsmieklu ciest no saviem biedriem!
—• Mēs jūs par to nenosodām, — brīvprātīgais sacīja,
— taisni otrādi, tas rāda, ka no jums iznāks krietns kareivis. Kad franči Napoleona kara laikā bija ielenkuši Madridi, tad cietokšņa komandants, spānietis, apēda savu adjutantu pilnīgi bez sāls, lai aiz bada nebūtu jāatdod cietoksnis. Tas tiešām bija upuris no viņa puses, jo sālīts adjutants būtu nenoliedzami garšīgāks. Mantziņa kungs, kā tad sauc mūsu bataljona adjutantu? Cīglers? A, tas ir no tiem izģindušajiem, no tā neiznāk porcijas pat vienai kaujas rotai.
— Paskat nu, — mantzinis Vaneks ieteicās, — Balunam jau rožukronis rokās.
Tiešām, Baluns savās lielajās sāpēs meklēja atvieglojumu pie mazajām rožukroņa bumbiņām, ko bija ražojusi Morica Levenšteina firma Vīnē.
•— Tas man arī no Klokotas, — Baluns sērīgi sacīja, — kad man to atnesa, es tikko biju apēdis divus zoslēnus. Kas tā bija par gaļu! Viens vienīgs mīkstums, es jums saku!