tikai tad, kad vīrs ar peisiem bija pudeli attaisījis un Sveiks saturu nogaršojis. Viņš bija ar konjaku apmierināts un, pabāzis pudeli zem blūzes, devās atpakaļ uz staciju.
— Kur tu nu biji, blēdi? — leitnants Dubs aizsprostoja viņam ceļu.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gāju bonbongas pirkt, — Sveiks tvēra kabatā un izvilka sauju netīru, apputējušu konfekšu. — Ja lajtnanta kungs neapsmādē … Es jau tās nogaršoju, tās nav sliktas. Viņām tāda dīvaina, patīkama garša kā ievārījumam, lajtnanta kungs.
Zem Sveika blūzes bija skaidri saskatāmas pudeles aprises.
Leitnants Dubs uzsita uz Sveika blūzes:
— Kas tev tur noslēpts, nelieti? Velc. ārā!
Sveiks izvilka pudeli ar iedzeltenu saturu un pilnīgi skaidru uzrakstu «Konjaks».
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks nesatricināmā mierā sacīja, — ka es ielēju sev ūdeni tukšā konjaka pudelē. Man vēl no vakardienas gulaša šausmīgas slāpes. Tikai ūdens no šā sūkņa, kā jūs redzat, lajtnanta kungs, tāds iedzeltens, tur laikam būs dzelzs klāt. Tāds ūdens ir veselīgs un veicina gremošanu.
— Ja tev ir tādas slāpes, Sveik, — leitnants Dubs ar velnišķīgu smīnu teica, vēlēdamies pēc iespējas paildzināt šo ainu, kurā Sveikam, pēc viņa domām, būs jācieš pilnīga sakāve, ■— tad dzer tūliņ, bet pa krietnam! Izdzer to visu uzreiz!
Leitnants Dubs jau iztēlojās, kā Sveiks iedzers pāris malku un tad vairāk nevarēs, kā viņš, leitnants Dubs, būs spoži uzvarējis un sacīs: «Padod man to pudeli, lai es arī drusku iedzeru, man tāpat slāpst.» Viņš bija ziņkārīgs, kā tad šis salašņa, šis Sveiks izturēsies tādā draudošā, momentā, kam noteikti sekos raports utt.
Sveiks attaisīja pudeli, pielika pie mutes, un malks pēc malka pazuda viņa rīklē. Leitnants Dubs sastinga. Sveiks izdzēra, viņam redzot, visu pudeli, pat acu nepamirkšķinājis, iesvieda tukšo pudeli otrpus ielas dīķī, nospļāvās un sacīja, it kā būtu izdzēris glāzīti minerālūdens:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam ūdenim tiešām bija dzelzs piegarša. Kamikā pie VJtavas kāds viesnīcnieks gatavoja saviem vasarniekiem dzelzs ūdeni tādā veidā, ka sasvieda akā vecus pakavus.
— Es tev rādīšu vecus pakavus! Nāc un parādi to aku, no kuras tu smēli šo ūdeni!
— Tā ir mazu gabaliņu tālāk, lajtnanta kungs, turpat aiz tās koka būdas.
— Ej pa priekšu, diedelnieks tāds, lai es redzu, vai tu noturi soli!
«Tas ir tiešām ērmīgi,» leitnants Dubs domāja, «tam nekriet- nelim nekā nevar manīt.»
Sveiks gāja vien uz priekšu, paļaudamies uz dievu, un kāda balss viņam sacīja, ka akai tuvumā jābūt, tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, kad tiešām to atrada. Tur bija pat sūknis, un, kad Sveiks stājās pie sūknēšanas, no tā izlija iedzeltens ūdens, tā ka Sveiks varēja svinīgi paziņot:
— Te ir tas dzelzs ūdens, lajtnanta kungs.
Nobijies ebrejs panāca tuvāk, un Sveiks tam uzsauca vā- cislki, lai atnesot kādu glāzi, jo lajtnanta kungam gribotics dzert,
Leitnants Dubs bija no tā visa apdullis, ka izdzēra veselu glāzi ūdens, kas atstāja viņam mutē zirgu urina un vircas garšu; gluži apstulbis viņš samaksāja peisainajam ebrejam piecas kronas par šo glāzi ūdens un, pagriezies pret Sveiku, uzsauca:
— Ko blisini acis! Taisies, ka tiec!
Pēc piecām minūtēm Šveiks ieradās štaba vagonā pie virsleitnanta Lukaša, noslēpumaini vaibstīdamies, izsauca viņu uz perona un raportēja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pēc piecām, lielākais, pēc desmit minūtēm būšu piedzēries, bet es gulēšu savā vagonā, un tāpēc es jūs lūgtu, lai jūs mani vismaz trīs stundas nesauktu šurp, obrlajtnanta kungs, un nedotu man nekādas pavēles, kamēr es neizgulētos. Viss ir kārtībā, tikai lajt- na/n.ts Duba kungs notvēra mani. Es viņam sacīju, ka tas ir ūdens, tāpēc man vajadzēja, viņam redzot, izdzert visu pudeli konjaka, lai pierādītu, ka tas tiešām ir ūdens. Viss ir kārtībā, es neviena nenodevu, kā jūs to pavēlējāt, un uzmanīgs es arī biju, bet tagad padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man kājas vairs negrib klausīt.. . Kaut gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta.
kungs, ka es pie iedzeršanas esmu pieradis, jo ar feldkuratu Kaca kungu …
— Aizvācies, bestija! virsleitnants Lukašs uzsauca, kaut gan bez niknuma. Toties leitnants Dubs viņam kļuva vēl par piecdesmit procentiem nesimpātiskāks kā iepriekš.
Sveiks uzmanīgi ierāpās savā vagonā, atgūlās uz sava mēteļa un mugursomas un sacīja mantzinim un pārējiem:
Sis cilvēks vienreiz ir piedzēries un lūdz, lai viņu nemodinātu.
Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās uz sāniem un sāka krākt.
Gāzes, ko viņš atraugājoties izlaida, drīz vien piepildīja visu telpu, un pavārs okultists Juraida, kas šo atmosfēru kāri ieelpoja, piezīmēja:
— Sasodīts, te ož pēc konjaka!
Pie saliekama galdiņa sēdēja brīvprātīgais Mareks, kas beidzot pēc visādām ciešanām bija kļuvis par bataljona vēsturnieku.
Viņš patlaban sacerēja uz priekšdienām bataljona varoņdarbus, un varēja redzēt, ka šāda ieskatīšanās nākotnē sagādā viņam lielu prieku.
Mantzinis Vaneks ar interesi vēroja, cik cītīgi brīvprātīgais raksta, smaidīdams platu smaidu. Vaneks piecēlās un piegāja pie viņa, un brīvprātīgais sāka izskaidrot savu darbu.
— Ziniet, tas ir traks joks — rakstīt bataljona vēsturi uz priekšu, rezervei. Galvenais, lai viss noritētu sistemātiski. Visur jāvalda sistēmai.
— Sistemātiskā sistēma? — mantzinis Vaneks ievaicājās ar diezgan nievājošu smaidu.
— Jā, — brīvprātīgais nevērīgi atsaucās, — rakstot bataljona vēsturi, jābūt sistematizētai sistemātiskai sistēmai. Mēs nevaram tūliņ pašā sākumā gūt kādu lielu uzvaru. Visam jānorit pakāpeniski, pēc noteikta plāna. Mūsu bataljons nevar taču vienā rāvienā izbeigt pasaules karu. Nihil nisi bene.[34] Tādam pamatīgam vēsturniekam, kāds esmu es, galvenais ir vispirms sastādīt mūsu uzvaru plānu. Piemēram, te es aprakstu, kā mūsu bataljons — tas droši vien notiks tuvākajos divos mēnešos — tik tikko nepāriet krievu robežu, kuru apsarga lieli, teiksim, Donas kazaku spēki, kamēr dažas ienaidnieka divizijas jau nokļuvušas mūsu novietnes aizmugurē. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka mūsu bataljons pazudis un ka mūs sakapās gabalos, bet tad kapteinis Zāgners dod šādu pavēli bataljonam: «Dievs negrib, ka mēs šeit ejam bojā, tāpēc bēgsim!» Mūsu bataljons laižas lapās, bet ienaidnieka divizijas, kas atradušās mums aizmugurē, redz, ka mēs drāžamies tām virsū, sāk bēgt un padodas bez neviena, šāviena mūsu armijas rezervēm. Ar to, taisnību sakot, arī sākas mūsu bataljona vēsture. No viena nenozīmīga notikuma, pravietiski runājot, izriet ārkārtīgi nozīmīgas sekas, Vaneka kungs. Mūsu bataljons soļo no vienas uzvaras uz otru. Cik interesanti tas būs, kad mūsu bataljons nakti uzbruks guļošam ienaidniekam, — tiesa, tas jāraksta «Ilustrēto kara korespondenču» stilā, kuras izdeva Vilimeka apgāds krievu-japaņu kara laikā. Mūsu bataljons uzbrūk guļošā ienaidnieka nometnei. Katrs mūsu kareivis izraugās sev vienu ienaidnieku un ar visiem spēkiem iegrūž tam durkli krūtīs. Priekšzīmīgi asinātais tērauds ieduras cilvēkā tikpat kā sviestā, tikai šur un tur nobrakšķ pa ribai, iemigušo ienaidnieku ķerjueņi noraustās, viņu nekā neredzošās acis uz mirkli izbolās, viņi nokrācas un izstiepjas visā garumā. Uz viņu lūpām parādās asiņainas putas, ar to tam visam beigas, un uzvara ir mūsu bataljona pusē. Bet vēl lielāki joki būs apmēram pēc trim mēnešiem, kad mūsu bataljons saņems gūstā krievu caru. Bet par to mēs runāsim vēlāk, Vaneka kungs, vispirms man jāsameklē rezervei dažādas sīkas epizodes, kas liecina par nepieredzētu varonību. Man. arī būs jāizgudro pilnīgi jauni militāri termini. Vienu jau es izdomāju: es rakstīšu par «šāviņu šķembām pildīto karavīru upurkāro apņēmību». Ienaidnieka mīna eksplodējot norauj galvu kādam mūsu seržantam, teiksim, no 12. vai 13. rotas . . .