Выбрать главу

— Pie reizes, — brīvprātīgais pēkšņi iesita sev pa pieri, — tik tikko neaizmiršu! Mantziņa kungs jeb, civilā valodā izsa­koties, Vaneka kungs, jums man noteikti jādod visu personu saraksts, kuras pieder pie apakšvirsnieku sastāva. Nosauciet man kādu 12. rotas apakšvirsnieku! Kā? Huska? Nu labi. Tātad: Iīuska pazaudē šās minas pec savu galvu. Galva aizlido pa gaisu, bet ķermenis sper pāris soļu uz priekšu, notēmē un no­triec ienaidnieka lidmašīnu. Pats par sevi saprotams, ka šās sla­venās uzvaras nākotnē svinīgi atzīmēs Šenbrunā ģimenes lokā. Austrijas armijā daudz bataljonu, bet vienīgais bataljons, kas tā izcēlies, ir mūsējais, tāpēc tam par godu ķeizariskais nams sarīkos mazas intimas ģimenes svinības. Kā tas redzams no manām piezīmēm, tad šāda gadījuma dēļ erchercogienes Mari­jas Valerijas ģimene atbrauks no Vallezera uz Šenbrunu. Svi­nībām. ir intims raksturs, un tās notiek zālē blakus ķeizara guļamtelpai. Zāle apgaismota baltām vaska svecēm, jo, kā zi­nāms, elektrisko apgaismojumu galmā nemīl iespējamā īssavie­nojuma dēļ, no kā bīstas mūsu vecais ķeizars. Pulksten sešos vakarā sākas mūsu bataljona godināšana. Šajā momentā zālē, kas patiesībā pieder pie dieva mierā aizgājušās ķeizarienes apartamentiem, ieved viņa majestates mazbērnus. Tagad jautā­jums, kas šinīs svinībās vēl piedalīsies bez ķeizariskās ģimenes. Tur jābūt ķeizara ģeneraladjutantam grafam Pararn, un viņš arī tur būs. Tā kā tādos ģimenes un intimos svētkos vienmēr kādam kļūst nelabi, ar ko es nebūt negribu sacīt, ka grafam Pararn atkal apšķebināsies dūša, tad ir nepieciešama leibmediķa galma padomnieka Dr. Kercla klātbūtne. Lai galma sulaiņi neat­ļautos nekādas vaļības pret galma dāmām, kas piedalīsies mie­lastā, tad jābūt klāt oberhofmeistaram baronam Ledereram, kambarkungam grafam Belgardam un pirmajai galma dāmai grāfienei Bombelesai, kam pie galma tā pati loma, kas «mada- mai» Šuchas atklātajā namā Prāgā. Kad visa šī dižciltīgā sabied­rība būs salasījusies, par to paziņos ķeizaram, kas ieradīsies savu mazbērnu pavadībā, apsēdīsies pie galda un uzsauks tostu par godu mūsu kaujas bataljonam. Pēc viņa runās ercherco­giene Marija Valerija, kas sevišķi cildinoši atsauksies par jums, mantziņa kungs. Tiesa, kā būs redzams no manām piezīmēm, mūsu bataljons cietīs smagus un jūtamus zaudējumus, jo batal­jons bez kritušiem nav nekāds bataljons. Vajadzēs uzrakstīt sevišķu nodaļu par mūsu kritušajiem. Bataljona vēsturi tomēr nevar sastādīt tikai no sausiem faktiem, ko esmu savācis jau ap četrdesmit divi. Jūs, Vaneka kungs, piemēram, kritīsiet pie kādas mazas upītes, bet Baluns, kas tur uz mums tik ērmīgi no­raugās, mirs pavisam sevišķā nāvē, ne no lodes, šrapneļa vai granatas. Viņu nožņaugs ar cilpu, ko metīs no ienaidnieka lid­mašīnas taisni tajā brīdī, kad viņš notiesās sava virsleitnanta Lukaša pusdienas.

Baluns atkāpās, izmisis atvēcinādamies ar rokām, un sa­triekts noteica:

—  Jā, kad es netieku no savām ieražām vaļā. Kad es vēl kal­poju aktīvajā dienestā, es reizes trīs dienā skrēju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama, kamēr mani beidzot ieslodzīja. Reiz es pus­dienās trīs reizes no vietas dabūju ribiņas ēst, par ko arī no­sēdēju veselu mēnesi. Lai notiek tā kunga prāts!

—  Nebīstieties, Balun, — brīvprātīgais mierināja, — batal­jona vēsturē par jums nebūs minēts, ka ēšanas brīdi jūs gājāt bojā ceļā no virsnieku virtuves līdz ierakumiem. Jūs nosauks kopā ar visiem bataljona kareivjiem, kas būs krituši par mūsu valsts slavu, kā, piemēram, mantzinis Vaneks.

—   Kādu nāvi jūs man esat paredzējis, Marek?

—   Tikai nesteidzieties, mantziņa kungs, tik ātri tas neiet. — Brīvprātīgais kļuva domīgs.

—   Jūs esat no Kralupas, vai ne? Tad rakstiet uz māju, uz Kralupu, ka jūs pazudīsiet bez vēsts, tikai rakstiet gan uzma­nīgi! Jeb vai jūs vēlaties, lai jūs smagi ievaino un jūs paliekat guļam pie dzeloņstiepļu aizsprostiem? Jūs tur guļat vienā mierā ar sadragātu kāju visu dienu. Nakti ienaidnieks apgaismo mūsu pozīcijas ar starmeti un pamana jūs un, noturēdams jūs par izlūku, sāk drāzt jums virsū granatas un šrapneļus. Tādā kārtā jūs izdarāt armijai ārkārtīgu pakalpojumu, jo ienaidnieks iz­šķiež jūsu dēļ tādu milzīgu daudzumu munīcijas, ka ar to pie­tiktu veselam bataljonam, un jūsu ķermeņa atliekas pēc visiem šiem sprādzieniem brīvi traucas gaisos, šķeļ tos savā rotācijā, dzied dziesmu par diženu uzvaru. Vārdu sakot, visiem pienāks viņu kārta, un katrs no mūsu bataljona kļūs kaut kādā veidā slavens, tā ka mūsu vēstures lappuses būs cildenu uzvaru pieblī­vētas, kaut man arī ļoti negribētos tās pārblīvēt. Tomēr es te nekā nevaru līdzēt, viss jādara, kā nākas, lai par mums uzgla­bātos piemiņa, pirms no mūsu bataljona, teiksim, septembrī, nekas vairs pāri nebūs palicis, tikai šīs slavenās vēstures lap­puses. Tās vienīgās vēstīs visai Austrijai, ka mēs visi, kas savu dzimteni vairs nekad neredzēsim, ejam cīnījušies tikpat droš­sirdīgi, cik bezbailīgi. Pašu noslēgumu, Vaneka kungs, ziniet, nekrologu, — to es jau esmu uzrakstījis. Mūžīga piemiņa kri­tušajiem! Viņu mīlestība pret savu ķeizarvalsti ir vissvētākā mī­lestība, jo to vainagojusi nāve. Lai viņu vārdus piemin dziļā godbijībā, kā, piemēram, jūsu vārdu, Vaneka kungs! Un lai tie, kas vissmagāk satriekti, zaudēdami savu apgādnieku, nožāvē savas asaras ar to lepno apziņu, ka viņu dārgie nelaiķi bijuši mūsu bataljona varoņi.