—Ja Šveiks to dzirdētu, — mantzinis Vaneks piezīmēja, — tad viņš noteikti minētu kādu piemēru.
Šveiks tūliņ reaģēja uz savu vārdu, nomurminot: — Šeit, — un, parādījis ar šo atbildi savu militāro disciplinu, krāca tālāk.
Vagona pusviru durvīs parādījās leitnanta Duba galva.
— Kur Sveiks? — viņš vaicāja.
— Guļ, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais atbildēja.
— Kad es prasu pēc viņa, tad jums, brīvprātīgais, tūliņ jālec kājās un viņš jāpasauc.
— Nekas neiznāks, lajtnanta kungs, viņš guļ.
— Tad pamodiniet viņu! Es esmu ļoti pārsteigts, ka tas jums pašam neienāca prātā, brīvprātīgais. Jums vajadzēja parādīt savai priekšniecībai vairāk centības. Jūs mani vēl nepazīstat… Bet kad jūs ar mani iepazīsieties . . .
Brīvprātīgais sāka modināt Šveiku.
— Šveik, deg, celieties!
— Kad toreiz dega Odknieka dzirnavās, — Sveiks nomurmināja, pagriezdamies uz otriem sāniem, — tad ugunsdzēsēji atskrēja pat no Visočaniem.
— Lūdzu, pārliecinieties pats, — brīvprātīgais sacīja leitnantam Dubam, — es viņu modinu, bet tur nekas neiznāk.
Leitnants Dubs noskaitās.
— Kā jūs sauc, brīvprātīgais? Mareks? Ahā, jūs esat tas pats brīvprātīgais Mareks, kas pastāvīgi sēdēja arestā, vai ne?
— Jā, lajtnanta kungs. Es beidzu brīvprātīgo kursu, tā sakot, kriminalnozarē un tad tiku reabilitēts, tas ir, pēc tam kad divizijas tiesa, noskaidrojusi manu nevainību, mani atbrīvoja, tiku iecelts par bataljona vēsturnieku, paliekot brīvprātīgā pakāpē.
— Tā nu jums ilgi nepaliks, — leitnants Dubs brēca tumši pietvīkušu seju, it kā iepļaukāts, — par to es parūpēšos!
— Es lūdzu iesniegt par mani raportu, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais nopietni sacīja.
— Nedomājiet ar mani velnu dzīt! Es jums došu raportu! Gan jums vēl būs ar mani darīšanas, un no tā jums būs sasodīti maz prieka. Tad jūs ar mani iepazīsieties, ja jūs tagad vēl mani nepazīstat.
Leitnants Dubs pārskaities devās projām un uztraukumā pilnīgi aizmirsa, ka pirms brītiņa bija nolēmis pasaukt Sveiku un teikt tam: «Uzpūt man dvašu!» — jo tas būtu pēdējais līdzeklis pārliecināties par Sveika nelikumīgo alkohola lietošanu. Bet nu jau bija par vēlu, jo, kad viņš pēc pusstundas atgriezās pie vagona, tikmēr kareivjiem bija izsniegta melna kafija ar rumu. Sveiks bija piecēlies un uz leitnanta Duba saucienu izlēca kā stirna no vagona.
— Uzpūt man dvašu! — leitnants Dubs viņam uzbrēca.'
Sveiks uzpūta viņam visu savu plaušu saturu, — tas bija kā
tveicīgs vējš, kas iznēsā pa laukiem visas spirta dedzinātavas smaržas.
— Pēc kā tu od, blēdi?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pēc ruma.
— Re nu, puis! — leitnants Dubs uzvaras priekā izsaucās. — Beidzot es tevi pieķēru.
— Jā gan, lajtnanta kungs, — Sveiks bez mazākā uztraukuma atbildēja, — nupat kā mums izsniedza rumu ar kafiju, un es vispirms izdzēru rumu. Bet, ja ir kāds jauns rīkojums, lajtnanta kungs, ka vispirms jādzer kafija un tad tikai rums, tad lūdzu piedošanu, — citreiz tā nedarīšu.
— Un kāpēc tu krāci, kad es pirms pusstundas biju vagonā? Tevi nevarēja ne modinādams uzmodināt.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es visu nakti neesmu gulējis, jo domāju par tiem laikiem, kad es vēl biju Vesprimā manevros. Toreiz 1. un 2. armijas korpuss, kas tēloja ienaidnieku, nāca uzbrukumā caur Stīriju un ielenca mūsu 4. korpusu, kas bija novietojies Vīnē un apkārtnē, kur mums bija visur cietokšņi, bet viņi apgāja mūsu novietnei apkārt un nonāca jau pie tilta, ko mūsu pontonu bataljons bija uzcēlis pār Donavu no tās labā krasta. Mums deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, un karaspēkam no ziemeļiem un arī no dienvidiem, no Osekas, bija jānāk mums palīgā. Pēc tam vēl nolasīja pavēli, ka mums palīgā
nak ari 3. armijas korpuss, lai mūs nesamaltu miltos starp Bala- tona ezeru un Presi )urgu, īek ams tiksim klāt 2. armijas korpusam. Bet tas viss bija velti, jo, kad mums nupat vajadzēja uzvarēt, sāka taurēt, un par uzvarētājiem palika tie ar baltajām pārsaitēm.
Leitnants Dubs neatbildēja ne vārda un aizgāja, apmulsumā kratīdams galvu. Tomēr viņš tūliņ atgriezās un pateica Sveikam: Ievērojiet jūs visi, ka pienāks reiz laiks, kad jūs gaudosiet!
Vairāk viņš nekā nespēja izdomāt, tāpēc tūliņ devās atpakaļ uz štaba vagonu, kur kapteinis Zāgners pratināja kādu 12. rotas neveiksminieku, kuru bija atvedis feldfēbelis Strnads, jo šis karavīrs jau laikus bija sācis rūpēties par savu drošību ierakumos un atvilcis kādas cūkkūts durvis, apsistas ar skārdu. Tagad viņš stāvēja nobijies, ar izbolītām acīm un taisnojās, ka gribējis izlietot durvis ierakumos ka segumu pret šrapneļiem, lai būtu drošāk.
Leitnants Dubs izmantoja šo incidentu plašai runai par to, kā kareivim jāuzvedas un kāds viņa pienākums pret tēviju un ķeizaru, kas ir viņa galvenais pavēlnieks un augstākais karavadonis. Ja bataljonā ieviešoties šādi elementi, tad esot nepieciešams tos iznīdēt, sodīt un ieslodzīt. Viņa muldoņa bija tik aplama un nevietā, ka kapteinis tikai uzsita vainīgajam uz pleca un noteica:
— Ja nu jūs tiešām nopietni tā bijāt domājis, kā stāstāt, tad saprotiet, ka tās ir blēņas. Durvis aiznesiet atpakaļ, kur paņēmāt, un vācieties pie visiem velniem!
Leitnants Dubs iekoda lūpā. Viņš tagad pārliecinājās, ka irstošās bataljona disciplinas glābšana atkarīga vienīgi no viņa. Tāpēc viņš vēlreiz apstaigāja,, visu stacijas rajonu. Netālu no» kādas noliktavas, uz kuras lieliem burtiem ungāru un vācu valodā bija uzrakstīts, ka te nedrīkst smēķēt, viņš ieraudzīja zemē nosēdušos kareivi. Tas lasīja laikrakstu, kas viņu tā aizsedza, ka uzpleči nebija redzami. Leitnants Dubs uzkliedza viņam: «Celties!» Kareivis bija no ungāru pulka, kas Humenā stāvēja rezervē.
Leitnants Dubs sapurināja viņu aiz pleca; ungārs piecēlās, iebāza laikrakstu kabatā un aizgāja ielas virzienā, neuzskatīdams par vajadzīgu salutēt. Leitnants Dubs sekoja viņam kā pa miglu, bet ungārs paātrināja soļus, tad atskatījās un izzobojot pacēla rokas augšup, tā ka leitnants Dubs nevienu mirkli nešaubījās, ka ungārs atklājis viņa piederību pie kāda no čechu pulkiem. Tad ungārs skriešus aizmetās aiz tuvākajām mājelēm otrpus šosejas.