— Tātad jūs domājat, ka kareivim jāaizsviež arī patronas, kā tas šai grāvī darīts, vai durkļi, kā jūs te redzat?
— Ak nē, nekādā gadījumā, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks, laipni smaidot, atbildēja, — bet paraugieties, lūdzams, lejā uz pamesto skārda naktspodu!
Un tiešām, pie paša uzbēruma starp dažādām lauskām izaicinoši slējās rūsas saēsts naktspods ar nobirzušu emalju. Sie saimniecībā vairs nederīgie priekšmeti droši vien te bija izmesti pēc stacijas priekšnieka rīkojuma kā materials diskusijām nākamā gadsimta archeologiem, kas būs galīgi pārsteigti, atklājot šādu sentautu apmetni, un pēc tam bērni skolās dabūs mācīties par emaljētu naktspodu laikmetu.
Leitnants Dubs, acu nenovērsis, raudzījās šinī priekšmetā, bet vairāk nekā nevarēja izdarīt kā tikai konstatēt, ka šis tiešām ir viens no tiem invalidiem, kas savu jaunības laiku pavadījis pagultē.
Tas visus ārkārtīgi ietekmēja, un, tā kā leitnants Dubs joprojām klusēja, tad Sveiks ierunājās:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka ar vienu tādu naktspodu Podebradu kūrortā reiz notika smalks joks. To mums siās- tīja Vinohradu restorānā. Toreiz Podebrados tikko sāka izdot laikrakstu «Neatkarība», un Podebradu aptiekars tur bija galvenā persona, bet par redaktoru viņi bija pieņēmuši kādu Ladis- lavu Hajeku no Domažlices. Nu, un šis aptiekara kungs — tas bija liels savādnieks, viņš vāca vecus podus un dažādus sīkumus, kamēr sakrājās vesels muzejs. Bet šis atkal vienreiz, tas Domažlices Hajeks, bija ielūdzis paviesoties Podebrados kādu draugu, kas rakstīja avīzēs, un viņi bija kārtīgi iesviķojuši, jo vairāk kā nedēļu nebija redzējušies. Šis draugs viņam apsolījies par labo pamielošanu uzrakstīt feļetonu «Neatkarībai», tam neatkarīgajam laikrakstam, no kā Hajeks bijis atkarīgs. Draugs uzrakstījis feļetonu par kādu kolekcionāru, kā tas atradis smiltīs pie Labas skārda naktspodu un noturējis to par sv. Vaclava bruņu cepuri, un sacēlis tādu troksni, ka biskaps Brinichs ieradies no Hradecas ar procesiju un baznīcas karogiem, lai to apskatītu. Podebradu aptiekars atkal nodomājis, ka tas uz viņu tēmēts, un tūliņ abi ar Hajeku sagājuši lielajā un uz tiesu prom.
Leitnantam Dubam vislabāk būtu paticis nogrūst Sveiku pa nogāzi lejā, bet viņš savaldījās un uzbrēca visiem:
— Es jums saku, ka te nav nekāda skatīšanās! Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!
— Šveik, jūs palieciet šeit! — viņš draudīgi noteica, kad Sveiks gribēja kopā ar citiem iet uz vagonu.
Viņi stāvēja viens otram pretī, un leitnants Dubs pārdomāja, ko varētu tādu briesmīgu pateikt.
Sveiks tomēr pasteidzās pirmais:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, kaut nu tikai laiks pieturētos. Dienas nav pārāk karstas, un naktis arī ir gluži patīkamas, tā ka patlaban visderīgākais laiks karošanai.
Leitnants Dubs izvilka revolveri un uzprasīja:
— Vai tu to pazīsti?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pazīstu. Obrlajtnantam Lukaša kungam taisni tāds pats.
Nu, tad ievēro to, diedelniek, — leitnants Dubs svarīgi un ar cieņu sacīja, ielikdams revolveri makstī. — Zini, ka tu vari piedzīvot lielas nepatikšanas, ja vēl turpināsi savu propagandu.
Leitnants Dubs devās projām, atkārtodams pie sevis:
«To es gan viņam ļoti labi pateicu: turpināt propagandu! Jā, taisni propagandu!»
Sveiks pirms iekāpšanas savā vagonā vēl pastaigāja šurpu turpu, murminādams:
— Kur lai es viņu ieskaitu?
Jo ilgāk viņš lā domāja, jo vairāk viņa prātā noskaidrojās šādas cilvēku grupas nosaukums: «Pussmerdelis».
Militarajā leksikā jau sen ai lielu patiku lietoja vārdu «smer- delis». So pagodinošo apzīmējumu galvenokārt attiecināja uz pulkvežiem, vecākiem kapteiņiem vai majoriem, tas nozīmēja nākamo pakāpi pēc apzīmējuma «vecais maita». Zemākā pakāpe «večuks» bija laipns apzīmējums kādam vecam pulkvedim vai majoram, kas mēdza gan uzbrēkt, bet tomēr mīlēja savus kareivjus un aizstāvēja tos pret citu pu'ku kareivjiem, sevišķi pret svešām patruļām, kas bija aizturējušas viņa kareivjus krodziņos pēc atvaļinājuma beigām. Večuks rūpējas par saviem kareivjiem, gādā, lai uzturs vienmēr būtu labs, bet viņam ir kāda vājība, no kā viņš netiek vaļā, — tāpēc viņš arī ir «večuks».
Bet, ja večuks tīšuprāt notrenkā savus kareivjus un zemākos virsniekus, izgudro visādas trauksmes un nakts nodarbības, tad viņš ir «vecais maita».
Ja zemiska piesiešanās, spīdzināšanas kāre un stulbums
sasniedz augstāko pakāpi, tad «vecais maita» kļūst par «smerdeli». Šim vārdam plaša nozīme, un starpība starp smerdeii civilā un smerdeii formā ir ļoti liela.
Pirmais, civilsmerdelis, arī ir priekšnieks, un šādu palamu viņam dod kalpotāji un jaunākie ierēdņi dažādās iestādēs. Viņš ir filistrs, birokrāts, kas pieķeras visādiem sīkumiem, piemēram, ka iesniegtais ziņojums nav pienācīgi nosausināts utt. Vispār cilvēku sabiedrībā viņš izceļas ar savu dzīvniecisko aprobežotību, turklāt šāds ēzelis mēdz uzsvērt savu ārkārtīgo godīgumu, iedomājas, ka visu saprot un visu spēj izskaidrot, un par mazāko nieku apvainojas.
Kas bijis karaklausībā, tas viegli uztvers starpību starp šādu tipu un smerdeii formā. Te šis vārds apzīmē večuku, kas ir īsts cilvēknīdējs, kas visiem nikni uzbrūk, bet arī apstājas pie katra šķēršļa. Kareivjus viņš nemīl un pastāvīgi, kaut arī veltīgi, karo ar tiem, tomēr neprot iegūt viņu acīs tādu autoritati, kāda ir «večukam» un daļēji «vecajam maitam».
Dažos garnizonos, piemēram, Tridentā, šādus cilvēkus saukāja «mūsu vecais naktspods». Visos gadījumos runa tomēr bija par vecākām personām, un, kad Sveiks domās nosauca leitnantu Dubu par pussmerdeli, tad viņš pilnīgi pareizi apsvēra, ka leitnantam Dubam iztrūkst piecdesmit procentu no pilnvērtīga smerdeļa tiklab vecuma, dienesta pakāpes, kā visa pārējā ziņā.