Šādās domās nogrimis, ceļā uz vagonu viņš satika Duba kalpotāju. Tam bija uztūkuši seja, un viņš tikko dzirdami izdvesa, ka viņam nupat bijusi sadursme ar savu kungu, kas viņu pamatīgi izpļaukājis, jo konstatējis, ka viņš satiekoties ar Sveiku.
— Tādā gadījumā, — Sveiks mierīgi sacīja, — iesim iesniegt raportu. Austrijas kareivim jāļaujas izpļaukāties tikai noteiktos gadījumos, bet tavs kungs pārkāpis visas robežas, kā to mēdza sacīt vecais Savojas Eižens: «No šejienes līdz šejienei!» Tagad tev jāiesniedz raports, un, ja tu neiesi, tad es pats tevi izpļaukāšu, lai tu sajēdz, ko nozīmē armijas disciplina. Karlinas kazarmās bija kāds lajtnants Hausners, un tam arī bija kalpotājs, un viņš bija to pļaukājis un spārdījis kājām. Reiz kalpotājs bija tā piekauts, ka kļuvis galīgi stulbs un iesniedzis raportu, bet visu sajaucis un raportā ziņojis, ka ticis izpļaukāts. Tāpēc lajtnants uz šo vārdu pamata pierādījis, ka viņš melo, jo tanī dienā nav pļaukāts, bet tikai kājām spārdīts, un tā šo lāga puiku par nepatiesu apvainojumu ieslodzīja uz trim nedēļām.
— Tas tomēr stāvokli negroza, — Sveiks turpināja, — tas ir tas pats, par ko vienmēr mēdza stāstīt medicinas students Hubička, ka patoloģijas institūtā tik un tā sagraizot cilvēku, vai nu tas pakāries, vai noindē j ies. Es iešu tev līdzi. Karadienestā pāris lieku pļauku ir nopietna lieta.
Kunerts bija galīgi apjucis un sekoja Sveikam uz štaba vagonu.
Leitnants Dubs, izliecies pa vagona logu, uzbrēca:
— Ko jūs te meklējat, diedelnieki?
— Izturies ar cieņu! — Sveiks pamācīja un iestūma Kunertu vagonā.
Gaitenī parādījās virsleitnants Lukašs un aiz viņa kapteinis Zāgners.
Virsleitnants Lukašs, kam ar Sveiku jau bija daudz piedzīvojumu, šoreiz.bija ārkārtīgi pārsteigts, jo Sveiks vairs neizturējās tik vientiesīgi kā parasti, ari viņa sejai vairs nebija pazīstamās labsirdīgās izteiksmes, bet tā drīzāk vēstīja jaunas nepatikšanas.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — tā lieta iet uz raporta pusi.
— Nemuldi nu atkal, Sveik, man jau sen diezgan.
— Atļaujiet sacīt, — Sveiks turpināja, — ka es esmu jūsu rotas raitnieks; jūs, ar jusu laipnu atļauju, esat 11. rotas komandieris. Es zinu, ka tas izskatās traki ērmīgi, bet es zinu arī, ka leitnants Duba kungs ir jums padots.
— Jūs esat galīgi jucis, Sveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu;— jūs esat piedzēries, un būtu labāk, ja jūs aizvāktos. Vai tu.iaprbti, tu stulbeni, tu ragulops!
—- Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks neatlaidās, bīdīdams Kunertu sev priekšā, — ka tas izskatās taisni tāpat kā reiz Prāgā, kad tur izmēģināja kādu aizsargierīci pret sabraukšanu ar tramvaju. Izgudrotāja kungs pats uzupurējās izmēģinājuma labā, un tad pilsēta dabūja maksāt viņa atraitnei zaudējumu atlīdzību.
Kapteinis Zāgners, nezinādams, ko teikt, piekrītot māja ar galvu, kamēr virsleitnanta Lukaša sejā atspoguļojās izmisums.
— Bez raporta nekā nevar iztikt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks nepielūdzami turpināja, — jūs man vēl Mostā sacījāt, obrlajtnanta kungs, ka man kā rotas raitniekam būs arī citi pienākumi, ne tikai pavēļu nodošana vien, un ka man jābūt informētam par visu, kas rotā notiek. Uz šā rīkojuma pamata es atļaujos jums ziņot, obrlajtnanta kungs, ka lajtnants
Duba kungs ne aiz šā, ne aiz tā izpļaukājis savu kalpotāju. Pats no sevis es to neietu stāstīt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Bet, kad es redzu, ka lajtnants Duba kungs iedalīts jūsu komandā, tad es nolēmu, ka jāiesniedz raports.
— Tas ir visai dīvaini, — kapteinis Zāgners sacīja. — Kāpēc jūs to Kunertu atvilkāt līdzi, Sveik?
— Padevīgi ziņoju, bataljona komandiera kungs, ka par to ir jāraportē. Viņš ir stulbs, lajtnants Duba kungs ir viņu izpļaukājis, un viņam nav pa spēkam vienam pašam iesniegt raportu. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ja jūs būtu tik laipns un paskatītos uz viņu, tad jūs redzētu, kā viņam ceļi trīc, viņš taisni beigts no bailēm, ka viņam jāiesniedz raports. Ja es te nebūtu bijis, viņš varbūt nemaz nebūtu raportu iesniedzis kā tas Kudeļa no Bituchovās, kurš, aktivā dienestā būdams, tik ilgi grasījās sniegt raportu, kamēr viņu pārcēla uz floti, kur viņš uzkalpojās par kornetu un tad tika izsludināts kādā no Klusā okeana salām par dezertieri. Viņš tur bija arī apprecējies, un, kad runājis ar pasau'es apceļotāju Hovlasu, tad tas pat iedomāties nav varējis, ka Kudeļa nav iedzimtais. Tas vispār ļoti bēdīgi, ja kādam par pāris nieka pļaukām jāiesniedz raports. Kunerts nepavisam negribēja šurp nākt, pat sacīja, ka nenākšot. Viņš vispār ir tā piepļaukāts, ka pat nemaz nezina, par kādām pļaukām patlaban runā. Viņš nemaz nebūtu nācis šurp, viņš nemaz nebūtu iesniedzis raportu, bet būtu ļāvis, lai viņu dauza vien tālāk. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, paskatieties vien uz viņu, — viņš tak ir galīgi apdullis. Bet, no otras puses, viņam tūliņ vajadzēja sūdzēties, tikko viņš bija saņēmis tās pāris pļaukas, bet viņam nebija dūšas, jo viņš zināja, ka, dzejnieka vārdiem runājot, labāk būt par pazemīgu vijolīti. Viņš taču kalpo pie lajtnanta Duba kunga.
Un Sveiks piebilda, stumdams Kunertu uz priekšu:
— Netrīci taču tā kā apšu lapa!
Kapteinis Zāgners jautāja Kunertam, kas īsti esot noticis, bet Kunerts atbildēja, pie visām miesām drebēdams, ka kapteiņa kungs varot pats pajautāt lajtnanta kungam. Lajtnanta kungs nemaz neesot viņam sitis.
Judass Kunerts, joprojām drebēdams, paziņoja, ka Sveiks to visu esot izdomājis.
Šim grūtajam stāvoklim darīja galu pats leitnants Dubs, pēkšņi parādīdamies un uzbrēkdams Kunertam:
— Vai tu vēl gribi pāris reižu pa ausi?
Viss kļuva skaidrs, un kapteinis Zāgners tūliņ pateica leitnantam Dubam:
— Ar šodienu Kunerts pāriet pie bataljona virtuves, un pēc jauna kalpotāja griezies pie mantziņa Vaneka.