Leitnants Dubs salutēja un aiziedams noteica Sveikam:
— Es deru, ka jūs vienreiz karāsieties.
Kad viņš bija aizgājis, Sveiks mīļi un draudzīgi uzrunāja virsleitnantu Lukašu:
— Mnichovā arī reiz viens kungs tā sarunājās ar otru, un tas viņam atbildēja: «Pie karātavām abi satiksimies.»
— Kas jūs gan par idiotu, Sveik! — virsleitnants Lukašs pikti iesaucās. — Lai es nedzirdētu vairs jūsu parasto atbildi: «Padevīgi ziņoju, es esmu idiots.»
— Brīnišķīgi! — kapteinis Zāgners piezīmēja, paskatījies pa logu. Viņš labprāt būtu atgājis no tā, bet vairs nepaguva, jo notika nelaime: aiz loga parādījās leitnants Dubs.
Leitnants Dubs izsacīja savu nožēlu par to, ka kapteinis Zāgners aizgājis, nenoklausīdamies viņa argumentos par labu uzbrukumam austrumu frontē.
— Ja mēs gribam izprast šo grandiozo uzbrukumu, — viņš sauca logā augšup, — tad mums jāatceras, kā uzbrukums attīstījās aprīļa beigās. Mums bija nepieciešams pārraut krievu fronti, un mēs atzinām par visizdevīgāko vietu pārrāvumam fronti starp Karpatiem un Vislu.
— Es nestrīdos ar tevi par to, — kapteinis Zāgners dzestri atbildēja un atkāpās no loga.
Kad pēc pusstundas vilciens atgāja uz Sanoku, kapteinis Zāgners izstiepās uz sola un izlikās guļam, lai leitnants Dubs neuzmāktos ar saviem apnicīgajiem paskaidrojumiem.
Sveika vagonā trūka Baluna. Viņš bija dabūjis atļauju iztīrīt gulaša katlu. Patlaban viņš atradās nepatīkamā situācijā uz platformas, kur bija karalauka virtuves: kad vilciens bija sācis kustēties, Baluns bija iekritis uz galvas katlā, un tikai viņa kājas rēgojās ārā. Tomēr viņš drīz pierada pie šā neparastā stāvokļa, un no katla atskanēja šmakstināšana, it kā ezis medītu taraka- nus, un pēc brīža kļuva dzirdama Baluna lūdzēja balss:
— Es jūs lūdzu, biedri, iemetiet man, dieva dēļ, gabaliņu maizes, — te vēl tik daudz mērces.
Šī idile turpinājās līdz pat nākamajai stacijai, kur 11. kaujas rota ieradās ar tik labi iztīrītu katlu, ka tas laistījās vien.
— Lai dievs jums to atmaksā, mīļie biedri, — Baluns no sirds pateicās, — kopš esmu karadienestā, man pirmo reizi uzsmaidīja tāda laime.
Viņam tiešām bija taisnība. Lupkas pārejā viņš bija saņēmis divas porcijas gulaša: virsleitnants Lukašs, būdams visai apmierināts, ka Baluns atnesis no virtuves neaizskartu pusdienu devu, bija atstājis viņam lielo pusi pāri. Baluns bija pilnīgi laimīgs, šūpoja pa vagona durvīm ārā izkārtās kājas, un karš sāka viņam likties jau kaut kas tuvs un pazīstams.
Rotas pavārs sāka viņu vilkt uz zoba, apgalvodams, ka pirms ierašanās Sanokā ešelonam izsniegšot vakariņas un vēl vienas pusdienas, kas pienākoties par tām dienām, kad tās neizsniedza. Baluns tikai piekrītot māja ar galvu un čukstēja:
— Gan jūs redzēsiet, biedri, ka dievs kungs mūs nepametīs.
Visi gardi nosmējās par to, bet pavārs, sēdēdams uz savas
virtuves, uzdziedāja:
Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumāl Kaut viņš pīšļos triec un soda, Pēc cej atkal jaunā godā, Kaut liek sausu maizi krimst, Postā nepamet tak klimst, Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumā!
Ielejās aiz Sčavnas stacijas atkal parādījās jaunas kareivju kapsētas. No vilciena varēja redzēt akmens krustu ar Kristu bez galvas, ko tas bija pazaudējis, kad apšaudīja dzelzceļa posmu.
Vilciens paātrināja gaitu, steigdamies lejup uz Sanoku, apvārsnis kļuva plašāks, un abpus dzelzceļa atklājās skats uz veselu virkni sagrautu ciemu.
Pie Kulašnas kādā upītē gulēja no uzbēruma nogāzies sadragāts Sarkanā Krusta vilciens.
Baluns acis vien ieplēta, brīnīdamies galvenokārt par lokomotīves daļām, kas bija izmētātas pa visu ieleju. Dūmenis bija ietriekts uzbērumā un rēgojās no tā ārā kā 28 centimetru lielgabals.
Šī aina saistīja arī citu Sveika vagona biedru uzmanību. Visvairāk uztraucās pavārs Juraida:
— Vai tad uz Sarkanā Krusta vagoniem drīkst šaut?
— Drīkstēt nedrīkst, bet varēt var, — Sveiks atbildēja. — Katrā gadījumā tas bijis labi tēmēts šāviens, bet izrunāties jau var katrs, ka tas noticis naktī un sarkanais krusts nebijis redzams. Pasaulē vispār ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet izdarīt var. Galvenais ir izmēģināt, var būt, ka izdodas, un, ja arī nedrīkst, tad, kas zina, var izdarīt bez drīkstēšanas. Ķeizarisko manevru laikā Pisekā pienāca pavēle, ka pārgājienos kareivjus nedrīkst sodīt ar sasiešanu «ragā», bet mūsu kapteinis izdomāja, kā tas izdarāms. Par pavēli viņš tikai pasmējās, jo katram skaidrs, ka sasiets kareivis nav gājējs. Viņš šo pavēli nepārkāpa, bet lika gluži vienkārši samest sasietos kareivjus ratos un tad devās pārgājienā. Vai atkal tāds gadījums mūsu ielā pirms pieciem vai sešiem gadiem. Kāda nama otrajā stāvā dzīvoja Karlika kungs, stāvu augstāk — kāds ļoti kārtīgs cilvēks, kas mācījās konservatorijā, kāds Mikešs. Sis Mikešs bija liels meitu mednieks un, starp citu, bija jau sācis lakstoties ap Karlika kunga meitu, kuras tētiņam piederēja ekspedīcija, konr ditoreja un kaut kur Moravijā pat grāmatsietuve, tikai uz cita vārda. Kad nu Karlika kungs uzzināja, ka šis konservatorists met acis uz viņa meitu, tad viņš uzgāja pie tā un pateica: «Jūs manu meitu par sievu nedabūsiet, plikadīda tāds! Es jums viņu nedošu!» -«- «Labi,» Mikeša kungs atbildēja, «es nekā nevaru darīt, ja man nav brīv viņu precēt. Kārties jau nu neiešu!» Bet pēc pāris mēnešiem Karlika kungs ierodas atkal un sievu arī paņēmis līdzi, un abi vienbalsīgi saka: «Nelieti, jūs esat nolaupījis mūsu meitai godu.» — «Pareizi,» viņš atbild, «es esmu viņu padarījis par dāmu.» Nu Karlika kungs sāk uz viņu brēkt nelabā balsī: šis tak esot sacījis, ka Mikešs nedrīkstot viņa meitu precēt, ka viņš to nedošot, bet Mikešs pilnīgi pareizi atbild, ka viņš šo meitu tiešām neprecēšot un ka toreiz nav runāts, ko viņš ar šo meitu varot darīt. Viņš vēl piemetināja, ka viņš vārdu turot, ka vecāki varot būt bez rūpēm, jo viņš precēties nedomājot, ka viņam esot raksturs, ka viņš neesot vis kā niedre vējā un, ja viņš vārdu devis, tad tas ir svēts. Un, ja viņu pat vajātu, viņš arī to izturēšot, jo viņam tīra sirdsapziņa un viņš savai nelaiķa mātei uz miršanas gultas zvērējis, ka nekad dzīvē nemelošot, viņš to nosolījies, roku sniegdams, un šāds zvērests neesot laužams, un viņa ģimenē neviens nekad neesot melojis, un viņam skolā vienmēr bijusi augstākā atzīme par uzvešanos. Tātad redziet, ka daudz ko nedrīkst, bet var, un ka ce]i un paņēmieni var būt dažādi, tikai mērķim jābūt vienam.