Beidzot pieņēma brīvprātīgā priekšlikumu dzert alfabētiskā kārtībā, jo, pēc viņa vārdiem, zināms iepriekšnoteikums jau izpaužoties arī tajā faktā, kā katru saucot.
Chodunskis, pirmais pēc alfabēta, iesāka rindu, uzmezdams draudīgu skatienu Vanekam, kas bija aprēķinājis, ka viņš kā pēdējais dabūšot vienu malku vairāk. Tā bija rupja matemātiskā kļūda, jo pudelē bija taisni divdesmit viens malks.
Pēc tam viņi spēlēja parasto «piepirkšanu» ar trim kārtīm, un brīvprātīgais pavadīja katru trumpi ar dievbijīgiem izteicieniem no svētajiem rakstiem. Tā, paņēmis trumpja kalpu, viņš izsaucās:
— Kungs, atstāj man viņu arī uz šo gadu, lai es ar viņa palīdzību varu apart un apmēslot lauku un tas nes man augļus!
Kad viņam pārmeta, ka viņš iedrošinājies pievākt pat trumpja astotnieku, viņš paceltā balsī sauca:
— .Tebšu vai ir kāda sieva, kam ir desmit graši un kas, to vienu pazaudējusi, tūliņ neiededzina uguni, neslauka savu istabu un ar čaklību nemeklē, kamēr to atrod? Un, to atradusi, sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: «Priecājieties ar mani, jo es esmu piepircis astotnieku kopā ar trumpja kungu un dūzi.» Dodiet savas kārtis šurp, jūs visi esat iekrituši.
Brīvprātīgajam Marekam tiešām bija laime kārtīs. Kamēr pārējie savstarpēji kāva cits citu, viņš katrreiz sedza to trumpjus ar vēl lielāku kārti, tā ka tie paspēlēja cits pēc cita, bet viņš ņēma likmi pēc likmes, uzrunādams sakautos:
— Un tad būs liela zeme« trīcēšana visās vietās un briesmīgs bads un mēris, un zīmes pie debesīm.
Beidzot viņiem apnika, un viņi pārtrauca spēli, pēc tam kad telefonists Chodunskis bija paspēlējis algu par pusgadu uz priekšu. Viņu tas ļoti satrieca, un brīvprātīgais vēl prasīja no viņa parādrakstu, kurā būtu sacīts, ka mantzinim Vanekam, izmaksājot algas, Chodunska alga jāizmaksā Marekam.
— Nebaidies, Chodunski, — Sveiks viņu mierināja, — ja tev laimēsies, tu kritīsi pirmajā kaujā un Mareks neredzēs tavu alga kā savu degungalu. Paraksti vien!
Chodunski šī piezīme ietekmēja visai nepatīkami, tāpēc viņš kategoriski noteica:
— Es nevaru krist kaujā, jo esmu telefonists, un telefonisti pastāvīgi ir blindažā. Vadus velk un bojājumus izlabo vienmēr pēc kaujas.
Brīvprātīgais iebilda, ka tieši otrādi, — telefonistiem draudot lielas briesmas un ienaidnieka artilērija tēmējot taisni uz viņiem. Neviens telefonists neesot blindažā drošs. Pat ja blin- daža atrastos desmit metru dziļumā, ienaidnieka artilērija to tomēr uzietu. Telefonisti kūstot kā sniegs pavasara saulītē. To pierādot tas, ka Mostā, taisni viņa prombraukšanas laikā, atvērti 28. kursi telefonistu sagatavošanai.
Chodunskis izskatījās galīgi nolaidies, tāpēc Šveiks laipni un draudzīgi piezīmēja:
— Vārdu sakot, tā ir īsta cūku būšana!
Chodunskis tikpat laipni atbildēja:
— Nedzisini mēli!
— Es paskatīšos savos bataljona vēstures materialos, kas man atzīmēts ar burtu «Ch». Chodunskis — Chodunskis .. . Ahā, te jau ir: telefonistu Chodunski apber mīna. Viņš telefonē no sava kapa uz štābu: «Mirstu un apsveicu mūsu bataljonu ar uzvaru!»
— Ar to tev jāapmierinās, — Sveiks teica, — jeb vai tu gribi vēl ko piemetināt? Atceries «Titanika» telefonistu, kas tad, kad kuģis jau grima, vienā gabalā zvanīja uz pārplūdušo virtuvi, vai pusdienas reiz būšot gatavas.
— Man tur nav iebildumu, — brīvprātīgais sacīja, — ka Chodunska pēdējos vārdus pirms nāves papildina kaut vai tā, ka viņš sauc pa. tālruni: «Sveiciniet mūsu dzelzs brigādi!»
IV
SOĻOS — MARŠ!
Ierodoties Sanokā, izrādī jās, ka vagonā, kur atradās 11. rotas virtuve un kur pieēdušais Baluns krekšēja aiz labsajūtas, bija tiešām runājuši patiesību. Bataljonam pienācās saņemt liekas vakariņas un pat lieku maizes devu kā atlīdzību par tām dienām: kad nekas nebija saņemts. Kad ešelons atstāja vagonus, tad izrādījās, ka Sanokā atrodas arī «Dzelzs brigādes» štābs, pie kuras pēc savas kristāmzīmes piederēja 91. pulka kaujas bataljons. Kaut gan dzelzceļa satiksme no Sanokas līdz Ļvovai un tālāk uz ziemeļiem līdz Lielajam Tiltam nebija pārtraukta, tomēr īstenībā tā palika mīkla, kāpēc austrumu frontes štābs bija pieņēmis dispoziciju, pēc kuras «Dzelzs brigādei» bija jāsakon-
centrē kaujas bataljoni 150 km no frontes, kad frontes līnija stiepās no Brodiem līdz Bugas upei un visgarām tai uz ziemeļiem līdz pat Sokalai.
Šis ārkārtīgi interesantais stratēģiskais jautājums atrisinājas gaužām vienkārši, kad Sanokā kapteinis Zāgners aizgāja uz brigādes štābu pieteikt kaujas bataljona ierašanos.
Par dežurantu bija brigādes adjutants kapteinis Tairle.
— Mani ļoti pārsteidz, ka jūs neesat saņēmuši noteiktus norādījumus, — kapteinis Tairle sacīja. — Maršruts ir skaidrs. Savu virzīšanos uz priekšu jums, protams, vajadzēja mums jau iepriekš paziņot. Pēc augstākās virspavēlniecības dispozicijas jūs esat i e r a d u š i e s divas dienas par ātru.
Kapteinis Zāgners mazliet pietvīka, bet viņam gan nenāca prātā atkārtot visas tās šifrētās t^legramas, ko viņš bija ceļā saņēmis.
— Es ļoti brīnos par jums . . . — kapteinis Tairle turpināja.
— Man šķiet, — kapteinis Zāgners pārtrauca, — ka mēs, virsnieki, sakām viens otram «tu».
— Manis dēļ, — kapteinis Tairle piekrita, — bet saki, vai tu esi kadru vai rezerves virsnieks? Kadru? Tas ir pavisam kas cits. Tā uzreiz jau nevar zināt. Mums te visādu stulbu rezerves leitnantu bijis, ka biezs! Kad mēs atkāpāmies no Limanovas un Krasnikas, tad šie «leitnanti» pazaudēja galvu, tiklīdz pamanīja kādu kazaku patruļu. Mēs no štaba, mēs šitādus tāpiņus neciešam. Tāds nejēga noliek «intelbeņķi»[37] un galu galā pāriet kadros vai, civilists būdams un palikdams, noliek virsnieka pārbaudījumu, un, kad nu uznāk karš, tad no viņa neiznāk vis leitnants, bet lupatu bunte!