Kapteinis Tairle nospļāvās un familiari paplikšķināja kapteinim Zāgneram pa plecu:
— Palieciet te kādas pāris dienas! Es jūs visus ievedīšu sabiedrībā, izdejosimies. Mums te ir glīti skuķi, «Engelhuren»[38]. Te ir arī kāda ģeneraļa meita, kas agrāk piekopusi lesbisko mīlestību. Tad mēs visi saģērbjamies sieviešu drēbēs, un tad tik tev vajadzētu redzēt, ko viņa taisa! Karna kā kaza, tu iedomāties nevari, bet savu lietu pieprot uz to labāko. Velna sievišķis, — bet gan jau tu pats redzēsi.
— Pardon, — viņš sarāvās, — mani jau atkal šķebina, šodien jau trešo reizi.
Lai pierādītu kapteinim Zāgneram, cik jautri šeit klājas, viņš atgriezies paskaidroja, ka. tās esot sekas no iepriekšējā vakara, kurā piedalījušies ari sapieru rotas virsnieki.
Ar šās rotas komandieri, kam arī bija kapteiņa dienesta pakāpe, kapteinis Zāgners drīz vien iepazinās. Kancelejā iedrāzās garš cilvēks formā ar trim zelta zvaigznītēm un, neievērodams kapteini Zāgneru, familiari uzrunāja Tairli, it kā nebūtu gluži skaidrā prātā:
— Nu, ko tu dari, cūkcepure? Tu gan vakar smalki apstrādāji mūsu grāfieni. — Viņš atsēdās un, sizdams ar tievu niedrīti sev pa stilbiem, iesmējās pilnā kaklā. — Kad es tikai iedomājos, kā tev sāka nākt atpakaļ un viņai taisni klēpī. . .
— Jā, — Tairle apstiprināja, — vakar gāja varen jautri.
Tikai tagad viņš iedomājās iepazīstināt kapteini Zāgneru un
virsnieku ar niedrīti, pēc kam visi devās no brigādes administratīvās daļas kancelejas uz kafejnīcu, kas uz ātru roku bija ierīkota bijušās alus pārdotavas vietā.
Kad viņi gāja cauri kancelejai, kapteinis Tairle paņēma sapieru rotas komandiera niedrīti un uzsita uz garā galda, ap kuru tūliņ nostājās frontē divpadsmit kara rakstvežu. Tie bija mierīgas, drošas aizmugures dzīves cienītāji, jaunos formas tērpos, apaļiem, labi pildītiem vēderiņiem.
Kapteinis Tairle, gribēdams padižoties Zāgnera un otra kapteiņa priekšā, uzsauca šiem divpadsmit resnajiem blēdīšanās mākslas apustuļiem:
— Nedomājiet, ka es jūs te turu uzbarošanai, cūku dzimums! Mazāk rīt un žūpot, bet vairāk kustēties!
— Es jums parādīšu vēl vienu dresūras paņēmienu, — Tairle paziņoja saviem biedriem.
Viņš uzsita vēlreiz ar niedrīti uz galda un uzprasīja savam ducim:
— Kad jūs pārsprāgsiet, sivēni tādi?
Visi divpadsmit kā vienā balsī atbildēja:
— Kad pavēlēsiet, kapteiņa kungs.
Smiedamies pats par savu stulbumu un muļķību, kapteinis Tairle izgāja no kancelejas.
Kad visi trīs apsēdās pie galdiņa kafejnīcā, Tairle pasūtīja pudeli kadiķogu degvīna un pavēlēja pasaukt pāris jaunkundžu, kas būtu brīvas. Izrādījās, ka šī kafejnīca patiesībā ir publiskais
nams, un, tā kā nevienas brīvas jaunkundzes nebija, kapteinis Tairle neganti uztraucās, rupji nolamāja saimnieci un brēkdams taujāja, kas esot pie Ellas jaunkundzes. Uzzinājis, ka tur atrodoties kāds leitnants, viņš pārskaitās vēl vairāk.
Pie Ellas jaunkundzes atradās leitnants Dubs. Kad kaujas bataljons bija novietots ģimnāzijās ēkā, viņš bija savācis savu vadu un plašā runā tam paskaidrojis, ka krievi atkāpjoties visur ierīkojuši publiskos namus, ievietojot tajos ar veneriskām slimībām aplaistu personālu, lai tā sagādātu Austrijas armijai iespējami lielākus zaudējumus, tāpēc viņš brīdinot kareivjus no šādu lokālu apmeklēšanas. Viņš pats personīgi pārliecināšoties šajos namos, vai viņa pavēles ievērotas; un, tā kā viņi atrodoties frontes joslā, tad katram, ko tur notveršot, būšot jā- stājās kara tiesas priekšā.
Leitnants Dubs bija tiešām nolēmis personīgi pārliecināties par savu pavēļu izpildīšanu, tāpēc viņš izraudzījās, acīm redzot kā savu novērojumu izejas punktu, dīvānu Ellas istabiņā, tā saucamās «Pilsētas kafejnīcas» otrajā stāvā, dīvānu, uz kura viņš lieliski pavadīja laiku.
Tikmēr kapteinis Zāgners bija aizgājis pie sava bataljona. Tairles sabiedrība izjuka, jo viņu aizsauca uz brigādi. Brigādes komandieris jau vairāk nekā stundu meklēja savu adjutantu.
No divizijas bija pienākušas jaunas pavēles. Bija nepieciešams izstrādāt galīgu maršrutu jaunpienācējam 91. pulkam, jo agrākā virzienā saskaņā ar jauno dispozīciju vajadzēja sūtīt 102. pulka kaujas bataljonu.
Viss tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Galicijas ziemeļaustrumu stūrī krievi atkāpās tik steidzīgi, ka atsevišķas austriešu karaspēka daļas galīgi sajaucās kopā, un vietām tanīs kā ķīļi iespiedās vācu armijas daļas; radās īsts chaoss, ko vēl pastiprināja jaunu kaujas bataljonu un citu karaspēka vienību ierašanās. Tas pats notika arī citos frontes sektoros, kas atradās tālāk aizmugurē, kā, piemēram, Sanokā, kur pēkšņi ieradās vācu Hanoveras divizijas rezerves daļas ar kādu pulkvedi priekšgalā. Šim pulkvedim bija tik negants izskats, ka brigādes komandieris pilnīgi apjuka. Hanoveras divizijas rezerves daļu komandieris iesniedza sava štaba dispozīciju, pēc kuras viņa kareivji bija jānovieto tanī pašā ģimnāzijā, ko jau ieņēma 91. pulka kaujas bataljons, bet štabam viņš pieprasīja nodot Krakovas bankas telpas, kur atradās pašas brigādes štābs.
Brigādes komandieris griezās pa tiešo vadu pie divizijas un visos sīkumos attēloja pašreizējo situāciju. Tam sekoja divizijas saruna ar hanoverieti, un rezultātā brigāde saņēma pavēli: «Brigāde atstāj pilsētu pīkst. 6 vakarā un novietojas uz līnijas Tirova—Voļska—Liskovice—Starosola—Sambora, gaidot turpmākās pavēles. Vienā laikā ar to no pilsētas iziet 91, kājn. pulka kaujas bataljons, kas izveido segumu. Avangards iziet 5.30 uz Tirovu, starp ziemeļu un dienvidu flangiem 31 /2 km atstatuma. Arjergards dodas ceļā 6.15.»
Tā nu ģimnāzijā radās liels satraukums, un bataljona virsnieku apspriedē trūka taisni leitnanta Duba; Šveikam uzdeva viņu uzmeklēt.