— Es ceru, — virsleitnants Lukašs viņam teica, — ka jūs viņu atradīsiet bez kādām grūtībām. Jums abiem vienmēr kaut kas atgadās.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es lūdzu rakstveida pavēli no rotas — taisni tāpēc, ka mums abiem vienmēr kaut kas atgadās.
Kamēr virsleitnants Lukašs rakstīja savā bloknotā pavēli leitnantam Dubam tūliņ ierasties ģimnāzijā uz apspriedi, Šveiks turpināja:
— Jūs, obrlajtnanta kungs, varat būt bez rūpēm kā vienmēr. Gan es viņu atradīšu. Kareivjiem aizliegts apmeklēt publiskos namus, tāpēc viņš noteikti vienā tādā sēž, lai pārliecinātos, vai no viņa vada kāds negrib nonākt kara tiesā, ar ko viņš vienmēr draud. Viņš taču pats teica savam vadam, ka apstaigās visus publiskos namus, un vai tam, kas ar viņu iepazīsies no sliktās puses. Turklāt es zinu, kur viņš tagad ir. Viņš atrodas tanī kafejnīcā iepretim, jo viss vads skatījās viņam pakaļ, kur viņš vispirms ies.
«Pilsētas apvienotajai izpriecas iestādei» un «Pilsētas kafejnīcai», par ko Sveiks runāja, bija divi nodalījumi. Kas negribēja iet caur kafejnīcu, tas gāja no sētas puses, kur sildījās saulē kāda veca sieviete, kas visus uzrunāja vācu, poļu un ungāru valodā: «Nāciet vien, zaldātiņ, te ir skaistas jaunkundzītes.»
Ja zaldātiņš ienāca, tad viņu caur gaiteni ieveda priekšistabā, kas noderēja par pieņemamo telpu, un pasauca kādu no jaunkundzēm, kas tūliņ ieskrēja vienā kreklā. Vispirms jaunkundze noprasīja naudu, ko saimniece tūdaļ iekasēja, kamēr zaldātiņš nolika durkli.
Virsnieki ieradās caur kafejnīcu. Virsnieku kungu ceļš bija grūtāks, jo tas veda gar virkni kabinetu, kur atradās virsniekiem nolemtā augstākā šķirne, kur krekliņi bija apšūti ar mežainēm, kur dzēra vīnu vai liķieri. Saimniece šeit nepieļāva nekādus etiķetes pārkāpumus, fināls norisinājās augšā, guļamistabās. Un vienā šādā blakšu pilnā paradīzē vārtījās pa dīvānu leitnants Dubs vienās apakšbiksēs, kamēr Ellas jaunkundze, kā tas šādos gadījumos parasts, stāstīja izdomātu savas dzīves traģēdiju: viņas tēvs esot. bijis fabrikants, viņa pati skolotāja kādā Peštas licejā un pazudinājusi sevi aiz nelaimīgas mīlestības.
Aiz dīvana leitnantam Dubam pa tvērienam uz maza galdiņa stāvēja pudele pīlādžogu degvīna un glāzes. Tā kā pudele bija tikai pusē, bet Ella y.n leitnants Dubs jau runāja visādas blēņas, tad tas liecināja, ka leitnants Dubs nekā nepanes. No viņa runas bija redzams, ka viņam viss sajucis un viņš uzskata Ellu par savu kalpotāju Kunertu. Viņš to arī tā uzrunāja un draudēja iedomātajam Kunertam pēc sava paraduma:
— Kunert, Kunert, gan tu, nelieti, iepazīsies ar mani no sliktās puses …
Sveiku gribēja pakļaut tai pašai procedūrai kā visus pārējos, kas ieradās no sētas puses, bet viņš maigi atbrīvojās no kādas kreklā tērptas meičas rokām, uz kuras brēcieniem atskrēja ma- dama —■ poliete un sāka bezkaunīgi melot Sveikam acīs, ka šeit neesot neviena leitnanta.
— Jūs tik daudz nebrēciet, cienītā kundze, — Sveiks laipni sacīja, saldi smaidīdams, — citādi es varu jums iekraut. Pie mums Platnerža ielā vienu tādu madamu reiz tā sakulstīja, ka viņa vairs nezināja, kā viņu sauc. Tur dēls meklēja savu tēvu, kādu Vondračeku, kas tirgojās ar riepām. So dāmu sauca Kršova- nova, un, kad ātrās palīdzības punktā izdevās viņu dabūt pie samaņas un prasīja, kā viņu sauc, tad viņai šķita, ka pirmais burts bijis «Ch». Un kāds ir jūsu goda vārds?
Godājamā matrona sāka šausmīgi aurot, kad Sveiks pastūma viņu sānis un nopietnā gaitā devās pa koka kāpnēm augšup uz otro stāvu.
Apakšā parādījās priekamājas īpašnieks, paputējis poļu muižnieks. Viņš metās Sveikam pakaļ, saķēra to aiz blūzes un brēca vāciski, ka augšā kareivji nedrīkstot iet, tur esot atļauts tikai virsnieku kungiem, kareivjiem esot jāpaliek apakšā.
Sveiks paskaidroja, ka ieradies visas armijas interesēs un meklē kādu virsnieku, bez kura armija nevar doties kaujā, bet, kad polis kļuva pārāk uzstājīgs, Sveiks nolaida viņu pa kāpnēm leja un pats turpināja apkārtnes izlūkošanu. Viņš pārliecinājās,
ka visas istabas tukšas, tikai pašā gaiteņa galā, kad viņš pieklauvēja, nospieda rokturi un pavēra durvis, atskanēja Ellas spiedzīgā balss: «Besetzt.»[39] un tūliņ arī kļuva dzirdama leitnanta Duba dobjā balss: «Herein!»- Viņš laikam iedomājās, ka atrodas savā istabā nometnē.
Šveiks ienāca, tuvojās dīvanam un pasniedza leitnantam no bloka izplēsto lapiņu: slepus palūkodamies uz izsvaidītajām formas tērpa sastāvdaļām gultas kājgalī, viņš teica:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka jums jāapģērbjas un sakarā ar šo pavēli, ko es jums nodevu, jāierodas mūsu kazarmās ģimnāzijā, jo mums tur notiks liela militārā apspriede.
Leitnants Dubs izbolīja apmiglotas ačeles, bet tad atjēdzās, ka nav tā piedzēries, ka Sveiku vairs nepazītu. Viņam tūliņ ienāca prātā, ka Sveiku atsūtījuši raporta iesniegšanai, tāpēc viņš sacīja:
— Pag, nu es tikšu ar tevi galā, Sveik. Nu tu — redzēsi — kā tev — klāsies . . .
— Kunert, — viņš uzsauca Ellai, — ielej man — vēl —- vienu!
Viņš dzēra un, plosīdams gabaliņos pavēles rakstu, smējās:
— Vai tā ir — atvainošanās? Mēs nekādu — atvainošanos — nepieņemam. Mēs esam — karā, nevis — skolā. Tātad tevi — notvēruši — publiskā namā? Nāc tuvāk, Sveik, — es tev došu pāris — pļauku. — Kurā gadā — Maķedonijas Pilips — sakāva romiešus, — to tu nezini, — tu — ērzeli!
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks nepielūdzami turpināja, — ka saņemta visaugstākā pavēle, lai visi virsnieku kungi apģērbjas un ierodas uz bataljona apspriedi; mēs dodamies ceļā, un tagad jāizšķir, kura rota būs avangardā, kura arjergardā vai flangos. Patlaban taisni tas jāizlemj, un es domāju, lajtnanta kungs, ka jums tur arī būs savs vārds sakāms.