Šī diplomātiskā runa mazliet atžilbināja leitnantu Dubu, viņš sāka pamazām apjēgt, ka neatrodas vis kazarmās, bet tomēr piesardzīgi ievaicājās:
— Kur es atrodos?
— Lajtnanta kungam labpatikas atrasties meitu mājā. Tā kunga ceļi ir neizdibināmi.
Leitnants Dubs smagi nopūtās, norāpās no dīvana un sāka meklēt savus apģērba gabalus. Šveiks viņam palīdzēja. Kad Dubs beidzot bija apģērbies, abi atstāja istabu, bet Šveiks tūliņ atgriezās un, neveltīdams ne mazākās uzmanības Ellai, kas, pārpratuši viņa atgriešanās iemeslus, aiz nelaimīgās mīlestības atkal ielīda gultā, aši izdzēra pudelē palikušo degvīnu un tad sekoja leitnantam.
Uz ielas bija stipra tveice, un leitnantam Dubam atkal sakāpa skurbums galvā. Viņš stāstīja Sveikam visādas nesakarīgas blēņas, — ka viņam mājā esot pastmarka no Helgolandes, ka pēc gala pārbaudījumiem, skolu beidzot, viņš gājis biljardu spēlēt un nav sveicinājis klases audzinātāju. Pēc katra teikuma viņš atkārtoja: ^
— Ceru, ka jūs mani labi saprotat.
— Skaidrs, ka es jūs labi saprotu, — Šveiks atbildēja. — Jūs runājat taisni tāpat kā skārdnieks Pokornijs Budejovicē. Kad viņam vaicāja: «Vai jūs šovasar jau peldējāties Malšā?» —■ tad viņš atbildēja: «Nē, bet toties šogad būs laba plūmju raža.» Vai atkal viņam vaicā: «Vai jūs šogad jau ēdāt sēnes?» — un viņš atbild: «Nē, bet jaunais Marokas sultāns, stāsta, esot tīri krietns cilvēks.»
Leitnants Dubs apstājās un ar pūlēm atkārtoja:
— Marokas sultāns? Tas pieder pagātnei! — Viņš noslaucīja sviedrus no pieros un, apmiglotām acīm raudzīdamies Sveikā, nomurmināja: — Tā es pat ziemā neesmu svīdis. Vai jūs piekrītat? Jūs saprotat?
— Es saprotu, lajtnanta kungs. Pie mums «Kausā» mēdza iegriezties kāds vecs kungs, atvaļināts ierēdnis no apgabala pārvaldes, un tas arī apgal voja to pašu. Viņš vienmēr stāstīja, ka brīnoties, kāda starpība varot būt starp ziemas un vasaras temperatūru, un cik tas esot smieklīgi, ka cilvēki t© neesot pamanījuši.
Šveiks šķīrās no Duba ģimnāzijās vārtos; pēdējais grīļodamies uzkāpa aktu zālē, kur notika militārā apspriede, un tūliņ pieteicās kapteinim Zāgneram, ka esot pilnīgi piedzēries. Visu apspriedes laiku viņš sēdēja nokārtu galvu un tikai debatēs šad un tad piecēlās, lai izsauktos:
— Jūsu uzskati ir pareizi, kungi, bet es esmu galīgi piedzēries!
Kad dispozicijas plāns bija izstrādāts un virsleitnanta Lukaša rota norīkota avangardā, leitnants Dubs pēkšņi sarāvās, piecēlās un teica:
— Atcerēsimies mūsu klases audzinātāju pirmajā skolas gadā, kungi! Lai dzīvo, lai dzīvo, lai dzīvo!
Virsleitnantam Lūkasam ienāca prātā, ka vislabāk būtu likt leitnanta Duba kalpotājam apguldīt savu kungu fizikas kabinetā, pie kura durvīm bija nolikts sargkareivis, lai kādam neienāktu prātā nozagt pa pusei izlaupītās minerālu kolekcijas atliekas. Brigādes stabā no tā pastāvīgi brīdināja caurbraucējus ešelonus.
Šādu piesardzību ievēroja kopš tā laika, kad kāds ģimnāzijā novietots honvedu bataljons bija izlaupījis kabinetu. Honvediem bija sevišķi iepatikušās minerālu kolekcijas — raibie kristāli un oļi, ko tie sabāza savās mugursomās.
Nelielajā karavīru kapsētā uz kāda balta krusta uzrakstīts «Laslo Garganijs». Te atdusas mūža miegā honveds, kas ģimnāzijās pirmajā izlaupīšanas reizē bija izdzēris visu denaturēto spirtu no trauka, kur glabājās visādi rāpuļi.
Pasaules karš iznīdēja cilvēku cilti pat ar spirtu no dab- zinātniskām kolekcijām.
Kad visi izklīda, virsleitntants Lukašs lika pasaukt Kunertu, lai viņš aizvestu savu kungu un noliktu gulēt. Leitnants Dubs pēkšņi bija kļuvis līdzīgs mazam bērnam: viņš satvēra Kunerta roku, sāka pētīt tā plaukstas līnijas un paziņoja, ka no tām varot noteikt Kunerta nākamās sievas vārdu.
— Kā jūs sauc? Paņemiet man no krūšu kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmrali. Tātad jūsu uzvārds Kunerts? Labi. .. Atnāciet pēc stundas ceturkšņa, es jums atstāšu zīmīti ar jūsu nākamās laulātās draudzenes vārdu.
Viņš nepaguva lāgā pabeigt teikumu, kad jau sāka krākt, bet tad atkal pamodās un kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, ko pēc tam izplēsa un nometa zemē. Tad viņš nošļupstēja, noslēpumaini pielicis pirkstu pie lūpām:
— Nē, tagad ne . . . Pēc stundas ceturkšņa … Vislabāk būs, ja jūs to meklēsiet ar aizsietām acīm.
Kunerts bija tāda' lāga dvēsele, ka tiešām atnāca pēc stundas ceturkšņa. Atlocījis zīmīti, viņš izlasīja leitnanta Duba ķeburus: «Jūsu nākamo sievu sauks par Kunerta kundzi.»
Kad Kunerts pēc brītiņa parādīja zīmīti Sveikam, pēdējais deva padomu to labi uzglabāt, jo šādi augstāku militāru personu izdoti dokumenti turami godā. Agrāk karadienestā tas nekad neesot noticis, ka virsnieks sarakstītos ar savu kalpotāju un godātu tā sievu par kundzi.
*
Kad visi priekšdarbi saskaņā ar dispozīciju bi ja veikti, brigādes komandieris, ko hanoveriešu pulkvedis bija tik veikli izsēdinājis no pilsētas, lika sastāties bataljonam parastajā četrstūrī un teica uzrunu. Viņš runāja ļoti labprāt, runāja par visu, kas pagadījās uz mēles, un, kad nekas vairs nenāca prātā, atcerējās karalauka pastu.
— Kareivji! — viņš dārdināja četrstūra vidū. — Mēs tuvojamies ienaidnieka frontei, mūs šķir no tās tikai dažu dienu pārgājiens. Kareivji! Līdz šim jums gājienā nebija nekādas izdevības paziņot saviem mīļajiem, ko jūs esat atstājuši, savas adreses, lai jūsu mīļie zinātu, uz kurieni jums rakstīt, lai jūsu mīļo palicēju vēstules jūs iepriecinātu.