— Tāpat mēs sagandējām visu apvidu manevros pie Pi- sekas, — Sveiks, apkārt lūkodamies, ierunājās. — Mums tur bija līdzi kāds erchercoga kungs, ļoti taisnīgs cilvēks, un, kad viņš ar savu štābu stratēģisku iemeslu pēc bija izjājis cauri sējumiem, tad viņa adjutants tūliņ uz karstām pēdām aprēķināja zaudējumus. Kāds no zemniekiem, Picha vārdā, nebija diezin cik priecīgs par šādu apciemojumu tīrumos un atteicās saņemt kroņa piespriestās 18 kronas par nobradātajiem 5 ariem sējumu. Viņam bija uznākusi tiesāšanās kāre, obrlajtnanta kungs, un tad viņš arī dabūja 18 mēnešus.
Manuprāt, obrlajtnanta kungs, viņam vajadzēja priecāties, ka kāds no ķeizariskā nama apmeklējis viņa zemes gabalu. Viens otrs vairāk izglītots zemnieks būtu saģērbis visus savus skuķus baltās drēbēs kā pie iesvētīšanas, sadevis tām rokās
puķu pušķus, nostādījis uz tīruma un licis apsveikt augsto kungu, kā es to lasīju par Indiju, kur pavalstnieki metas zem kājām sava valdnieka zilonim, lai tas viņus samin.
— Par ko jūs runājat, Šveik? — virsleitnants Lukašs uzsauca viņam no zirga lejup.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es runāju par ziloni, kas nēsājis uz muguras valdnieku, par ko es lasīju.
Būtu jel jūs pratis visu pareizi izskaidrot, — virsleitnants Lukašs noteica un aizjāja uz priekšu, kur kolona jau draudēja izjukt. Neparastais gājiens pēc ilga brauciena vilcienā un pilnais kaujas ietērps visus nogurdināja, visiem sāka sāpēt pleci, un katrs centās iekārtoties cik iespējams ērtāk. Šauteni kārstīja no viena pleca otrā, vairums pat nenesa to uz pleca, bet pārsviestu pār plecu kā grābekli vai dakšas. Daži domāja, ka pa grāvja dibenu vai malu būšot labāka iešana, jo tur zeme šķita zem kājām mīkstāka neka uz putekļainās šosejas.
Vairums soļoja nokārtām galvām, un visus mocīja stipras
slāpes, jo, kaut gan saule jau rietēja, karstums un tveice pieturējās kā pusdienas laikā, un blašķēs nevienam nebija ne lāsītes ūdens. Tā bija pirmā pārgājiena diena, un neparastais stāvoklis, kas bija tikai pirmā pakāpe aizvien lielāku ciešanu virknē, nomāca un nospieda visus. Dziesmas apklusa. Visi sprieda, cik tālu vēl varētu būt līdz Turovai—Voļskai, kur, pēc viņu domām, vajadzēja pārnakšņot.
Daži piesēda uz mirkli grāvmalā un, lai slēptu savu nogurumu, darbojās ar zābaku saitēm. Pirmajā acu uzmetienā tos varēja noturēt par cilvēkiem, kas cenšas sakārtot nelāgi aptītos kājautus, lai tie tālākajā gājienā nespiestu. Citi atkal palaida garākas vai savilka īsākas šauteņu siksnas vai attaisīja mugursomas un sablīvēja ciešāk to saturu, pūlēdamies sev iestāstīt, ka dara to, lai vienmērīgāk izvietotu kravu un mugursomas siksnas nevilktu lejup vienu vai otru plecu. Kad virsleitnants Lukašs tuvojās, viņi piecēlās un ziņoja, ka viņiem kaut kas spiežot vai atgadījies cits traucēklis, ja vien kadeti un vadu komandieri jau nebija paspējuši viņus aizdzīt, tiklīdz iztālēm pamanīja virsleitnanta Lukaša zirgu.
Piejājis virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņus celties kājās, jo līdz Turovai—Voļskai esot tikai trīs kilometri un tur varēšot atpūsties.
Tikmēr nepārtrauktā sanitardivriču svaidīšanās bija pamodinājusi leitnantu Dubu. Viņš gan vēl nebija pilnīgi atjēdzies, bet varēja jau izslieties sēdus, izliekties no ratiem un uzrunāt rotas kancelejas ļaudis, kas tukšā soļoja viņam blakus, jo visi, sākot ar Balunu un beidzot ar Chodunski, bija novietojuši savas mugursomas ratos. Vienīgi Šveiks dūšīgi cilpoja ar somu uz muguras, šauteni pēc dragunu parauga šķērsām pār krūtīm; viņš kūpināja pīpīti un ejot dungoja:
Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā.
Ap piecsimt soļu tālāk no leitnanta Duba uz šosejas virpuļoja putekļu mākoņi, no kuriem šad tad iznira kareivju augumi. Leitnants Dubs, ko atkal sagrāba ekstāze, izliecās no divričiem un sāka aurot ceļa putekļos:
— Kareivji! Jūsu cēlais uzdevums ir grūts, jums priekšā stāv nogurdinoši pārgājieni, visāda veida likstas un pūliņi. Jums būs daudz kas jāpiecieš, bet es pilnīgi paļaujos uz jūsu izturību, uz jūsu gribas spēku.
— Ar lielu brēku, — Šveiks piedzejoja klāt.
Leitnants Dubs turpināja:
— Jums, kareivjiem, nav tādu šķēršļu, ko jūs nevarētu pārspēt. Bet es vēlreiz atkārtoju, kareivji: es nevadu jūs pretī vieglai uzvarai. Tas būs ciets rieksts, bet jūs tiksiet ar to galā. Jūsu vārdi ieies vēsturē uz mūžu.
— Kas klausās to, tam apšķeb dūša, — Šveiks atkal papildināja.
Un leitnants Dubs, it kā būtu to dzirdējis, pēkšņi noliecās pār divriču malu un sāka vemt šosejas putekļos. Pēc tam viņš vēl uzbrēca: — Uz priekšu, kareivji! — atkrita uz telefonista C.hodunska mugursomas un nogulēja līdz pat Turovai—Voļskai, kur viņu beidzot pēc virsleitnanta Lukaša pavēles izcēla no ratiem un nostatīja uz kājām. Pēc garas un ļoti nepatīkamas sarunas ar virsleitnantu Lukašu leitnants Dubs tiktāl atjēdzās, ka beidzot varēja pateikt:
— Loģiski spriežot, es esmu izdarījis muļķību, bet to es izpirkšu kaujas laukā.
Pilnīgi pie prāta nācis viņš tomēr nebija, jo, taisīdamies iet pie sava vada, sacīja virsleitnantam Lukašam:
— Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!
— Par to, ko jūs esat izdarījis, varat informēties pie Šveika.
Tāpēc leitnants Dubs nolēma pirms došanās pie vada uzmeklēt Sveiku, ko viņš sastapa Baluna un mantziņa Vaneka sabiedrībā.
Baluns patlaban stāstīja, ka viņš mājās vienmēr mēdzis turēt akā pudeli alas, un tas tad bijis tik auksts, ka dzerot saluši zobi. Citās dzirnavās pie šāda alus piekoduši sviestmaizi ar biezpienu, bet viņš savā rijībā, par ko viņu tagad dievs sodot, katrreiz vēl notiesājis krietnu gabalu gaļas. Taisnīgais dievs viņam par sodu liekot tagad dzert siltu, smirdošu ūdeni no Turovas—• Voļskas akas. Šim ūdenim, lai pasargātos no koleras, bija jāpielej citronskābe, ko visiem bija tikko izdalījuši, kad pa vadiem laida pēc ūdens. Baluns izsacīja domas, ka citronskābi izsnieguši tādē], lai stiprāk būtu jūtams izsalkums. Tiesa, Sanokā viņš esot drusku iestiprinājies un dabūjis no virsleitnanta Lukaša puspor- ciju teļa gaļas, ko atsūtījuši no brigādes štaba, bet tas tomēr esot šausmīgi. Viņš esot domājis, ka šeit varēšot atpūsties, pārnakšņot un, galvenais, kaut ko izvārīt. Viņš jau bijis par to pilnīgi pārliecināts, kad pavāri lējuši katlos ūdeni, un tūliņ devies uz virtuvi, lai izprašņātu, kas un kā, un viņam atbildējuši, ka saņemta tikai pavēle apgādāties ar ūdeni un tūliņ varot pienākt pavēle liet ūdeni ārā.